pirmdiena, 2020. gada 30. novembris

trešdiena, 2020. gada 25. novembris

Mūžības dienas sprediķis Mt.5:1-12 Laimīgie

 Mācītājs sprediķī runā Jēzus neparastajiem vārdiem, ko nozīmē būt Laimīgiem. Mācītājs savā sprediķī nopietni pieskaras arī absurdajam Satversmes tiesas lēmumam tēva atvaļinājumu piešķirt lesbietei.

sestdiena, 2020. gada 21. novembris

Agrita Otomere. Latvāņi mūsos

 


 11.novembrī liku svecītes pie pieminekļa brīvības cīnītājiem, atceroties viņu nesavtīgo mīlestību pret savu zemi un valsti. Un jau nākamajā dienā uzzināju: ja, bērnam piedzimstot, viņam nav tēva, bet mātei ir partnere, tad labumus, ko iepriekš varēja iegūt tikai tēvs, nu saņems mātes partnere. Lasu tālāk: to lēmusi Satversmes tiesa. Kāds kontrasts! Vakar svinēt par atbrīvotu Rīgu, šodien – raudāt par savu valsti, nesaprotot, kurp ejam.

Jāatzīst, par Satversmes tiesu zinu maz. Tā man asociējas ar kaut ko ļoti stabilu, gandrīz vai kā savu draugu, kurš klusi stāv sardzē par valsts vērtībām. Bet nu šī tiesa apgalvo, ka ģimene ir ne tikai vīrs, sieva un bērni vai asinsradniecībā esošie, bet arī “partneri”. Kopš kura laika tā? Hmm! Varbūt 18. novembrī būtu jāsvin atbrīvotā seksualitāte?

Vēl nesen Saeima noraidīja priekšlikumu partnerattiecību legalizācijai. Es atviegloti nopūtos, domāju, ka uz brīdi cīņa ir atlikta. Bet nekā, ienaidnieks bez cīņas ienāca pa citam durvīm – caur Satversmes tiesu. Vai tiešām Satversmes sapulces dalībnieki pirms 100 gadiem savos trakākajos murgos varēja nojaust, ka kādu dienu būs runa par šādu “ģimenes” modeli? Uz to man kādā sarunā teica, ka Jānis Čakste bijis progresīvs cilvēks un, ja dzīvotu šodien, tad arī tā domātu… Redz, kā!

Skatos uz saviem bērniem, un viņu acīs redzu sirdsskaidrību; viņi spēlējas mammās un tētos, meitenes ilgojas pēc garās, baltās kāzu kleitas un “laimīgi līdz mūža galam”. Un man kā mātei gribas raudāt. Atcerieties raidījumu “Glābiet bērnus”? Par ko tik visu viņi toreiz necīnījās! Es kā bērns atceros, kā jutos: bērnus grib glābt! Vienmēr ir kāds, kurš grib bērnus glābt! Bet kurš tagad glābj bērnus? Pat mūsu pamatlikums neglābj.

Kāds noteikti vaicās: no kā jāglābj? Visa Eiropa tā dzīvo, un visi ir laimīgi! Vai tiešām laimīgi ir tie, kas drīkst savas seksuālās fantāzijas īstenot visdažādākajos eksperimentos? Kāds ir pienesums valstij? Uz to man atbildētu: laimīgs un apmierināts pilsonis, nevis kā tie sevi nerealizējušie, aizspriedumu mocītie heteroseksuāļi! Bet, mīļie tautieši, vai mēs zinām, ar ko šī ballīte beigsies?

Eiropā baudu pilnā ballīte sit augstu vilni. Sociālajos tīklos var redzēt smaidīgus ļaudis, kas ar putām uz lūpām apliecina, ka viņi ir ļoti laimīgi. Un tāpēc viņi drīkst audzināt bērnus un uz saviem baudas kalngaliem, ja vien otrs vēlas, var aicināt tik daudz cilvēku, cik vien vēlas. Jūs gribat ar savu dzimumu? Uz priekšu! Ar abiem dzimumiem? Kāpēc ne? Bet varbūt jūs gribat mīlēties ar vairākiem cilvēkiem? Īstenojiet savus pārdrošākos sapņus! Jums ir 60 gadu un jums tik ļoti patīk kāds sešpadsmitgadīgais, ka katra jūsu molekula brēc, ka jums viņu vajag? Tad nost ar sabiedrības aizspriedumiem, jo jūs dzīvojat tikai vienu reizi un jums ir visas tiesības gribēt un dabūt. Un, ja kādam ir iebildumi, tad viņam pašam vajag ārstēties, nevis man! Es esmu brīvs cilvēks brīvā Eiropā! Un nemēģiniet iestāstīt, ka mani ir jāglābj, drīzāk jāglābj ir sabiedrība no aizspriedumu žņaugiem!

Vai tiešām īstā brīvība ir iespēja darīt to, ko man gribas? Vai mēs neesam apmaldījušies savās gribēšanās?

Vēl nesen zinātnieki apgalvoja, ka seksuālā orientācija ir iedzimta, ka tur neko nevar mainīt. Tagad ir zinātnieki, kas apgalvo, ka seksuālo orientāciju var mainīt, jo pētījumi liecina – ja vien sievietei ir spēcīga emocionāla piesaiste kādam cilvēkam, viņa ir spējīga ar to arī mīlēties. Šos pētījumus var izmantot kā attaisnojumu jebkādām seksuālām vēlmēm. Bet tos var izmantot arī kā brīdinājumu man kā sievietei, ka es varu sevī sajust seksuālu pievilcību pret jebko, bet man tas ir jāapzinās un godīgi jāatbild un jārisina jautājums: kāpēc mani emocionāli nepiepilda mans vīrs?

Apkārt notiekošo gribas salīdzināt ar latvāņiem. Kādreiz dzīvoju Raunā, un no rītiem tētis mani veda uz Cēsu ģimnāziju. Katru rītu redzēju latvāņus pie Vaives dzirnavām. Sākumā skatījos ar apbrīnu: tādi milzeņi! Neviens cits augs tiem blakus nestāv! Taču, kad gribēju izkāpt no mašīnas un apskatīt Vaives dzirnavas, tētis brīdināja, lai nekāpju zālē – var apdedzināties no latvāņu sulas. Es vaicāju, kāpēc tos nenopļauj, ja jau tie ir tik bīstami, un tētis atbildēja, ka cilvēki to jau dara, bet tas nelīdz. Ar pļaušanu latvāni var tikai apstādināt, lai tas neiet tālāk. Es atvaicāju: “Tēt, ja nepļaus, ko tad?”, un tētis nopietni man atbildēja: “Ja nepļaus, meit, tad atnāks tie latvāņi līdz pat mūsu Raunai.” Es biju pārbijusies un bieži vien no rītiem atviegloti nopūtos, kad redzēju, ka latvāņus kāds atkal bija pļāvis – tas nozīmēja, ka līdz Raunai tie vēl tik drīz neatnāks.

Vēl kāda epizode par latvāņiem... Kādā kristīgā nometnē Dzērbenē piedalījās arī somu jaunieši. Viendien skatos – somu puisis meistaro puķu pušķi un klāt liek... latvāņa lapu. Es sastingu bailēs, jo man likās, ka tūlīt viņš manu acu priekšā nomirs. Skrēju pie pieaugušajiem, un tie mani nomierināja, sacīdami, ka šajā vasaras laikā tie neesot indīgi. Bet somu jauniešiem tika nolasīta maza lekcija par Latvijas nelaimi – latvāņiem.

Kas gan, līdzībās runājot, varētu būt latvānis Latvijai? Kaut kas tāds, kas sākumā liekas liels ieguvums, bet beigās izrādās nelaime. Vai partnerattiecību likums nav šāds “latvānis”? To visādi grib iestādīt Latvijā, sakot, ka visā Eiropā cilvēki no tā ir ieguvēji. Vai pirms 50 gadiem ko tādu neteica arī par īsto latvāni?

Būsim godīgi – vai šis ir vienīgais “latvānis”? Protams, ka ne. Vai “normālie”, līdz ko iemīlējušies, domā par laulību un “ilgi un laimīgi līdz mūža galam”? Latvijā ir tūkstošiem bērnu, kas dzimuši ārlaulībā, un desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu pāru, kas mīlējas neprecējušies. Un, ja mēs veiktu uz ielas aptauju, jautājot: “Vai jūs precoties bijāt nevainīgs?”, vai mēs visā Rīgā vispār dzirdētu kaut vienu apstiprinošu atbildi?

“Latvāņi” ir mūsos. Mūsu uzdevums ir tos pļaut un mācīt savus bērnus, lai viņi tos atpazīst. Lai mūs sauc par atpakaļrāpuļiem! Varat saukt, kā gribat, bet es nedrīkstu ļaut “latvānim” mani uzvarēt! Un, pat ja Satversmes tiesa man ļauj to audzēt, vai es to drīkstu? Vai drīkstu nolaist to latiņu, ko mani kristīgie senči bija turējuši un kā dēļ viņi bija gatavi mirt?

Liels paldies visiem gan Saeimā, gan nevalstiskajās organizācijās, kas cīnās par laulību starp vīrieti un sievieti un kas palīdz intīmajos jautājumos apmulsušajiem atrast izeju!

Rīgas Apriņķa Avīze, 20.novembris

pirmdiena, 2020. gada 2. novembris

svētdiena, 2020. gada 1. novembris

1.nov. dievkalpojums - Lutera dzīve un Reformācija

 

Tehnisku iemeslu dēļ trūkst dievkalpojuma noslēguma. Sprediķa audio varat noklausīties līdz galam sadaļā "Uzrunas".

svētdiena, 2020. gada 25. oktobris