Ziņas par Vecumnieku pagasta baznīcu un draudzi pirms 16.gadsimta nav saglabājušās. Iespējams, ka atrašanās vieta sānis no Daugavas ceļa un lielajiem viduslaiku ceļiem uz Lietuvu un Prūsiju ir par iemeslu ziņu iztrūkumam.
Pārmaiņas iesākās pēc Baznīcas Reformācijas, Livonijas
sabrukuma un Kurzemes – Zemgales hercogistes izveidošanas. Pirmais hercogs
Gothards Ketlers saskaņā ar 1567. gada. landtāgu deva rīkojumu dibināt vai
atjaunot hercogistē 70 Baznīcas draudzes un attiecīgi uzcelt izraudzītajās
vietās dievnamus. Šim nolūkam vajadzīgo izdevumu lielāko daļu uzņēmās pats
hercogs. Turklāt nolēma vairākās vietās celt arī skolas un nabagmājas. Pie
katras baznīcas bija jānodibina mācītāja muiža un mācītāja pagasts, atdalot šim
nolūkam vajadzīgo zemi no hercoga vai privātām muižām. Tika noteiktas arī
nodevas, kas bija ņemamas no draudzes locekļiem mācītāja atalgošanai.[1]
Ņemot vērā lielo paveicamo darbu apjomu un tam
nepieciešamos līdzekļus, daudzi desmiti hercoga Ketlera baznīcu bija vien
pagaidu šķūnīši ar salmu jumtiem. Līdzīgi tas bija arī ar pirmo Vecumnieku
baznīcu, kura tika celta drīz pēc hercoga 1567. gada rīkojuma, par ko liecina
tās 1583.gada zvans (tagad jau divas reizes pārkausēts).
Baznīcas dokumentos minēts, ka 1711. gadā negaisā
nodegusi pirms kāda laika celtā koka baznīca. 1735. gada 16. maija Baznīcas
vizitācijas protokolā lasāms, ka tā „..vēl joprojām ir šķūnis ar salmu jumtu,
tās durvju priekšā zvanu tornis sliktā stāvoklī”. Vairākus gadu desmitus
dievkalpojumi notika šķūnī. 1770. gadā par draudzes un hercoga Pētera
līdzekļiem namdarmeistars Daniels Frīdrihs Gīrts, mūrniekmeistari Georgs un
Fīlips Šmiti uzcēla jaunu koka baznīcu ar salmu jumtu, ko iesvētīja 1770. gadā
11. martā. 1791. gadā celtne ieguva sarkanu kārniņu jumtu. 1803. gadā draudze
nojauca pussagruvušo torni. 1835. gadā sāk atjaunot ļoti nedrošo baznīcu, taču
darbus nepabeidza, jo kļuva skaidrs, ka jāceļ jauna. Jaunās mūra celtnes
pamatakmens likts 1840. gadā 12. jūlijā.
Būvdarbus ar Vecmuižas muižas nomnieka reihsgrāfa fon
Neselrodes materiālu atbalstu būvdarbu uzņēmēja K.F.Harfa vadībā sāka mūrnieks
Helds, galdnieks Nēlke, Jelgavas namdarmeistars Beiters, mūrniekmeistars Kohs
no Prūsijas. Pēc Kurzemes guberņas arhitekta Frīdriha Šulca projekta celto
dievnamu ar 230 sēdvietām iesvētīja 1845.gada 6. decembrī. 1902. gadā baznīcu
remontēja. Pirmā pasaules kara laikā dievnamu izpostīja, to atjaunoja tikai
1923. gadā. Otrā pasaules kara laikā baznīcā bija iekārtota lazarete. Pēckara
gados vietējā vara bija ieplānojusi dievnamā iekārtot kultūras namu, taču tas
netika realizēts.
Dievnama iekārta izgatavota baznīcas celtniecības
laikā. Guberņas arhitekta F. Šulca vadībā mūrnieks Helds, mūrniekmeistars Kohs,
namdarmeistars Beiters ar zelli Lugovski no Jelgavas un galdnieku Nēlki,
darināja altāri – izsmalcinātu vēlā ampīra veidojumu. Altāra rentabla centrā –
gleznotāja Johana Ferdinanda Blaševica (1804 – 1866) darbs: „Kristus pie
krusta”.
Baznīcas iesvētīšanas gadā (1845.) tika uzbūvētas ērģeles. 1881. gadā ērģeļmeistars Augusts Martins par 3000 rbļ. baznīcā iebūvēja jaunas ērģeles, kuras diemžēl pazudušas I pasaules kara laikā. 1938. gada 10. jūlijā baznīcā uzstādīja un iesvētīja VEF būvētās elektriskās „Hamond” ērģeles, tās izpostīja 2. pasaules kara laikā – 1944. gadā Pašreiz draudzes telpā ir apmēram 100 gadu vecas Anglijā būvētas ērģeles, kas iegādātas par Amerikas draudžu ziedojumiem 1997. gadā.
Baznīcas iesvētīšanas gadā (1845.) tika uzbūvētas ērģeles. 1881. gadā ērģeļmeistars Augusts Martins par 3000 rbļ. baznīcā iebūvēja jaunas ērģeles, kuras diemžēl pazudušas I pasaules kara laikā. 1938. gada 10. jūlijā baznīcā uzstādīja un iesvētīja VEF būvētās elektriskās „Hamond” ērģeles, tās izpostīja 2. pasaules kara laikā – 1944. gadā Pašreiz draudzes telpā ir apmēram 100 gadu vecas Anglijā būvētas ērģeles, kas iegādātas par Amerikas draudžu ziedojumiem 1997. gadā.
Uz 1583. gadā lietā zvana bijis uzraksts: „De Gemene von Dūtschen und byren im Thal tum
Niengode 1583”. Pašreiz zvanu tornī ir trīs zvani. 1929. gada 20. septembrī
iesvētīja jaunu bronzas zvanu, uz kura ir uzraksts: „Vecmuižas draudzes pirmais zvans ir liets 1583. gadā. Tas pats zvans
pārliets 1806. gadā. Jauns zvans dāvināts baznīcai no baroneses Natālijas V.
Diesterloh. Šie abi zvani Dievam par godu kopā salieti uz draudzes rēķina 1863.
gadā. Tagadējais zvans pārliets 1929. gadā. ar draudzes locekļu un sabiedrisko
organizāciju ziedojumiem, palielinot zvana svaru no 12 uz 20 pudiem.”
Pārējie divi zvani iegādāti 1929. un 1934. gadā.[2]
Vecumnieku muzejā atrodama informācija par
mācītājiem, kuri kalpojuši draudzē. Šī informācija atrodama draudzes jaunajā
bukletā, kas izveidots, sagaidot baznīcas iesvētīšanas 170 gadus.
Neskaitot dažus kara laika periodus, kad baznīcas
tornis ticis sašauts vai baznīcā ir atradusies lazarete, dievnams nekad nav
bijis slēgts. Te vienmēr ir ticis sludināts Dieva vārds un gudri,
pašaizliedzīgi cilvēki visos laikos Vecumnieku baznīcu ir mācējuši saglabāt un
uzturēt.
[1]
Zālītis, Fr. Latvijas vēsture. Rīga: Valters
un Rapa, 1937, 138.lpp.
[2] Mašnovskis, V. Latvijas luterāņu baznīcas. Enciklopēdija četros sējumos, 4.sējums Sar-Z. Rīga: SIA DUE, 2007. 362.-363.lpp.
[2] Mašnovskis, V. Latvijas luterāņu baznīcas. Enciklopēdija četros sējumos, 4.sējums Sar-Z. Rīga: SIA DUE, 2007. 362.-363.lpp.
