Vēsture





        Ziņas par Vecumnieku pagasta baznīcu un draudzi pirms 16.gadsimta. nav saglabājušās. Iespējams, ka atrašanās vieta sānis no Daugavas ceļa un lielajiem viduslaiku ceļiem uz Lietuvu un Prūsiju ir par iemeslu ziņu iztrūkumam.
Pārmaiņas iesākās pēc Baznīcas Reformācijas, Livonijas sabrukuma un Kurzemes – Zemgales hercogistes izveidošanas. Pirmais hercogs Gothards Ketlers saskaņā ar 1567. gada. landtāgu deva rīkojumu dibināt vai atjaunot hercogistē 70 Baznīcas draudzes un attiecīgi uzcelt izraudzītajās vietās dievnamus. Šim nolūkam vajadzīgo izdevumu lielāko daļu uzņēmās pats hercogs. Turklāt nolēma vairākās vietās celt arī skolas un nabagmājas. Pie katras baznīcas bija jānodibina mācītāja muiža un mācītāja pagasts, atdalot šim nolūkam vajadzīgo zemi no hercoga vai privātām muižām. Tika noteiktas arī nodevas, kas bija ņemamas no draudzes locekļiem mācītāja atalgošanai.[1]
Ņemot vērā lielo paveicamo darbu apjomu un tam nepieciešamos līdzekļus, daudzi desmiti hercoga Ketlera baznīcu bija vien pagaidu šķūnīši ar salmu jumtiem. Līdzīgi tas bija arī ar pirmo Vecumnieku baznīcu, kura tika celta drīz pēc hercoga 1567. gada rīkojuma, par ko liecina tās 1583.gada zvans (tagad jau divas reizes pārkausēts).
Baznīcas dokumentos minēts, ka 1711. gadā negaisā nodegusi pirms kāda laika celtā koka baznīca. 1735. gada 16. maija Baznīcas vizitācijas protokolā lasāms, ka tā „..vēl joprojām ir šķūnis ar salmu jumtu, tās durvju priekšā zvanu tornis sliktā stāvoklī”. Vairākus gadu desmitus dievkalpojumi notika šķūnī. 1770. gadā par draudzes un hercoga Pētera līdzekļiem namdarmeistars Daniels Frīdrihs Gīrts, mūrniekmeistari Georgs un Fīlips Šmiti uzcēla jaunu koka baznīcu ar salmu jumtu, ko iesvētīja 1770. gadā 11. martā. 1791. gadā celtne ieguva sarkanu kārniņu jumtu. 1803. gadā draudze nojauca pussagruvušo torni. 1835. gadā sāk atjaunot ļoti nedrošo baznīcu, taču darbus nepabeidza, jo kļuva skaidrs, ka jāceļ jauna. Jaunās mūra celtnes pamatakmens likts 1840. gadā 12. jūlijā.
Būvdarbus ar Vecmuižas muižas nomnieka reihsgrāfa fon Neselrodes materiālu atbalstu būvdarbu uzņēmēja K.F.Harfa vadībā sāka mūrnieks Helds, galdnieks Nēlke, Jelgavas namdarmeistars Beiters, mūrniekmeistars Kohs no Prūsijas. Pēc Kurzemes guberņas arhitekta Frīdriha Šulca projekta celto dievnamu ar 230 sēdvietām iesvētīja 1845.gada 6. decembrī. 1902. gadā baznīcu remontēja. Pirmā pasaules kara laikā dievnamu izpostīja, to atjaunoja tikai 1923. gadā. Otrā pasaules kara laikā baznīcā bija iekārtota lazarete. Pēckara gados vietējā vara bija ieplānojusi dievnamā iekārtot kultūras namu, taču tas netika realizēts.
Dievnama iekārta izgatavota baznīcas celtniecības laikā. Guberņas arhitekta F. Šulca vadībā mūrnieks Helds, mūrniekmeistars Kohs, namdarmeistars Beiters ar zelli Lugovski no Jelgavas un galdnieku Nēlki, darināja altāri – izsmalcinātu vēlā ampīra veidojumu. Altāra rentabla centrā – gleznotāja Johana Ferdinanda Blaševica (1804 – 1866) darbs: „Kristus pie krusta”.
Baznīcas iesvētīšanas gadā (1845.) tika uzbūvētas ērģeles. 1881. gadā ērģeļmeistars Augusts Martins par 3000 rbļ. baznīcā iebūvēja jaunas ērģeles, kuras diemžēl pazudušas I pasaules kara laikā. 1938. gada 10. jūlijā baznīcā uzstādīja un iesvētīja VEF būvētās elektriskās „Hamond” ērģeles, tās izpostīja 2. pasaules kara laikā – 1944. gadā Pašreiz draudzes telpā ir apmēram 100 gadu vecas Anglijā būvētas ērģeles, kas iegādātas par Amerikas draudžu ziedojumiem 1997. gadā.
Uz 1583. gadā lietā zvana bijis uzraksts: „De Gemene von Dūtschen und byren im Thal tum Niengode 1583”. Pašreiz zvanu tornī ir trīs zvani. 1929. gada 20. septembrī iesvētīja jaunu bronzas zvanu, uz kura ir uzraksts: „Vecmuižas draudzes pirmais zvans ir liets 1583. gadā. Tas pats zvans pārliets 1806. gadā. Jauns zvans dāvināts baznīcai no baroneses Natālijas V. Diesterloh. Šie abi zvani Dievam par godu kopā salieti uz draudzes rēķina 1863. gadā. Tagadējais zvans pārliets 1929. gadā. ar draudzes locekļu un sabiedrisko organizāciju ziedojumiem, palielinot zvana svaru no 12 uz 20 pudiem.”
Pārējie divi zvani iegādāti 1929. un 1934. gadā.[2]
Vecumnieku muzejā atrodama informācija par mācītājiem, kuri kalpojuši draudzē. Šī informācija atrodama draudzes jaunajā bukletā, kas izveidots, sagaidot baznīcas iesvētīšanas 170 gadus.
Neskaitot dažus kara laika periodus, kad baznīcas tornis ticis sašauts vai baznīcā ir atradusies lazarete, dievnams nekad nav bijis slēgts. Te vienmēr ir ticis sludināts Dieva vārds un gudri, pašaizliedzīgi cilvēki visos laikos Vecumnieku baznīcu ir mācējuši saglabāt un uzturēt.






[1] Zālītis, Fr. Latvijas vēsture. Rīga: Valters un Rapa, 1937, 138.lpp.
[2] Mašnovskis, V. Latvijas luterāņu baznīcas. Enciklopēdija četros sējumos, 4.sējums Sar-Z. Rīga: SIA DUE, 2007. 362.-363.lpp.