Raksti


Vēlreiz par Meteņu svētkiem


Kopš brīža, kad publicēju pārdomas par Meteņu svētkiem, esmu saņēmis daudz nopēlumu un arī daudz pateicības par to ka kāds beidzot šo tēmu publiski ir pacēlis. Šai laikā par šo tēmu esmu runājis ar citiem garīdzniekiem un arī daudziem nopietniem kristiešiem Vecumnieku novadā, gan luterāņiem, gan katoļiem, gan baptistiem, gan pareizticīgiem un lielākā daļa ir līdzīgās domās ar mani, ka tas, kādā veidā tiek svinēti Meteņu svētki Vecumniekos, ir par apgrēcību visiem iedzīvotājiem. Daudzi vietējie negrib par šo tēmu runāt publiski, jo baidās, ka tad viņi saņems daudz dažādu apvainojumu par tolerances trūkumu, radikālismu utt.

Jēzus paraugs
Arī Jēzus nebija tolerants pret visu, ko cilvēki darīja. Jēzus sludināšanas būtība bija: „Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Mk.1:15) Bieži vien Jēzus norādīja uz cilvēku grēkiem, piemēram, kad Viņš sarunājas ar kādu samarieti: „jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs.” (Jņ.4:18) Kādā reizē arī Jēzus pat apgāza galdus un izdzina naudas mijējus ārā no Jeruzalemes tempļa, sacīdams: „Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” (Jņ.2:16) Kas bija izraisījis šādu Dieva Dēla reakciju? Tas bija cilvēku grēks, kas bija pastrādāts templī. Jēzus ir arī sacījis: „Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mt.9:12) Baznīca nav perfektu cilvēku savienība. Cilvēki nāk uz baznīcu, lai rastu Dieva spēku cīņai ar dažādiem grēkiem, lai taptu brīvi no tiem.
Jēzus mīl grēcinieku, bet ienīst grēku! Jēzus bija iecietīgs pret grēcinieku, bet ne pret grēku. Šodien gan bieži sabiedrībā redzam pretējo: tiek uzbrukts cilvēkam, bet grēks tiek noliegts un attaisnots. Jēzus cilvēkiem uzrādīja viņu grēku, nevis lai cilvēkus pazemotu, bet lai cilvēki, saprazdami savu grēku, varētu to nožēlot un tapt brīvi no tā. Es, kā Jēzus māceklis, rakstot savas pārdomas par Meteņiem Vecumniekos, esmu darījis to pašu, saucot grēku vārdā un mudinot ļaudis domāt un no tā atteikties.

Publisks pasākums un publiska reakcija
Ir cilvēki, kas man pārmet, ka Latvijā notiek daudz trakākas lietas par Meteņu gājienā notiekošo, kāpēc es pret to neprotestēju? Es piekrītu, ka notiek trakākas lietas, bet mans primārais pienākums ir runāt par to, kas apdraud to vietu, kur dzīvoju un kur esmu nosūtīts kalpot, proti, Vecumniekus.
Ir cilvēki, kas vaicā: kāpēc jūs, mācītāj, savas domas izsakiet publiski, nevis tikai baznīcā. Es atbildu: Ja pasākums būtu noticis kādā ēkā vai sētā, tad savas domas nebūtu publiskojis, bet par to būtu runājis ar cilvēkiem privāti. Bet, tā kā šis pasākums notiek uz Vecumnieku galvenās ielas, tad visiem ir iespēja un pat pienākums protestēt, ja pasākumā notiek, kas degradējošs.
Viena māmiņa man stāstīja, ka viņa ar diviem pirmskolas vecuma bērniem bija gājusi uz veikalu tieši Meteņu svētku dienā un piemirsusi par svētkiem. Viņai iegājusi ar bērniem veikalā, iznākusi ārā un nezināja, kur lai tagad liek bērnus, kā lai viņus pasargā no tā skata, kas redzams Meteņu gājienā. Kāda cita sieviete man teica, ka viņai šo gājienu redzot, ir tāda sajūta, it kā vienlaicīgi vesels bars virinātāju būtu iznācis uz ielas gaišā dienas laikā.

Par kādu izglītošanu ir runa?
Limbažu folkloras kopas pārstāvji 5.marta Bauskas avīzē sauc Meteņu svētku izdarības par dabiskām. No kura laika ir dabiski staigāt apkārt ar simboliskiem dzimumorgāniem jeb „steberi” (pie jostas piesietu burkānu un diviem āboliem)? Kopas vadītāja raksta: „paust negatīvu nostāju pret reliģiski citādi domājošiem nav korekti.” Bet vai šie vārdi neattiecas arī uz jums pašu? Jūsu īsajās rakstītajās rindās var ieraudzīt ļoti daudz negatīvas nostājas pret reliģiski citādāk domājošajiem.  
Folkloras kopas pārstāvji norāda, ka Meteņu svētku svinēšana esot dzimumaudzināšana un cilvēku izglītošanu, lai cilvēki nedomā, ka bērnus atnes stārķi. Godīgi sakot, nepazīstu nevienu kristieti, kas tā mācītu savus bērnus. Jautājums ir: Vai tiešām dzimumaudzināšana būtu jāveic uz ielas? Vai tā nebūtu jāveic mājās, ģimenes lokā? Vai tiešām steberes lietošana publiskā gājienā ir labākais veids kā to darīt? Manuprāt, tieši šādā veidā bērnam var rasties ačgārns un izkropļots priekšstats par vīrieša lomu un atbildību, kā jau to rakstīju iepriekšējā rakstā.

Vecumnieku novada iedzīvotāju reakcijas
Kāda skolotāja stāsta: Kāds zēns viņas klasē, stundas laikā pieceļas un skaļi vaicā skolotājai: skolotāj, vai es varu aiziet „pamīzt”? Kā lai viņa tagad rīkojas? Agrāk skolotāja vaicātu: Vai tad tu nevarēji kā pieklājīgāk to pasacīt? Bet tagad Meteņu svētkos ir vesela izdarība, kas saucās „Meteņu mīziens”.
Kāda cita skolotāja man sacīja, ka viņai Meteņu svētki asociējās ar jautrām izdarībām laukā svaigā gaisā, ka nekad viņa Meteņus nav svinējusi ar budēļu steberēm un „budināšanu”. Viņai ir tāda sajūta, ka līdz ar Vecumnieku tradīcijām, jaukais priekšstats par šiem svētkiem tiek sabojāts.
Kāds ļoti pieklājīgs vīrietis man stāstīja, arī viņš vairākus gadus esot piedalījies folkloras kopas dažādās izdarībās, arī Meteņu svētkos piedalījies. Viņš teica, ka, tiklīdz viņš uzvilcis Meteņu masku, piesējis sev klāt steberi, visas dziņas viņā pamodās un viņam gribējās iet uzmākties visām apkārtējām sievietēm, līdzīgi kā citi vīrieši to darīja. Vienā brīdī viņš sāka uzdod sev jautājumu: ko es daru? Tas taču nav pareizi! Un tad viņš aizgāja prom no folkloras kopas un Meteņu svētkos arī vairs nepiedalās.

Aicinājums pārdomāt svētku formātu
Es negribu aizliegt svinēt Meteņu svētkus, es gribu rosināt cilvēkus domāt, lai viņi paši vērtē, kas ir labi, kas ir slikti un paši izdarītu savas izvēles. Katram pašam reiz būs jāatbild par saviem darbiem un nedarbiem Dieva priekšā. Man sāp sirds par to, kas notiek Vecumniekos, tāpēc aicinu izvērtēt un pārdomāt mūsu senču tradīcijas – vai visas ir labas un paturamas, vai visas būtu par jaunu jāceļ gaismā? Vai jums neliekas, ka šobrīd Meteņu svētku svinēšana atrodas uz slidena ceļa? Ja tik viegli Vecumniekos pieņemam divdomīgas atrakcijas gaišā dienas laikā, kas būs nākamais, ko pieņemsim? Vai tā būs leļļu dedzināšana, upurēšanas rituāli elku dieviem? Kur būs tā robeža, kur apstāsimies?
Padomājiet – Ko nozīmē pieklājība un ētika publiskos gājienos pa galveno ielu? Kādām izdarībām ir jābūt ezera krastā gaišā dienas laikā? Kādu iespaidu tas atstāj uz apkārtējiem cilvēkiem? Vai tiešām šos svētkus nevar svinēt pieklājīgi, bez steberēm? Kamēr šādā formātā Vecumnieku Meteņi tiks svinēti, tie vienmēr būs kādam par apgrēcību. Aicinu svinēt publiskus svētkus pieklājīgi! Svinēt tā, ka tas ir pieņemams visiem Vecumnieku iedzīvotājiem, lai Meteņi nekļūst par dienu, kad daļa iedzīvotāju negrib nākt ārā no mājām.

Māc. Roberts Otomers
Bauskas dzīve, 2019.gada 19.marts 

19.marta Bauskas dzīvē kāds lasītājs jautā: kāpēc jūs, mācītāj, neprotestējat pret pedofīliju baznīcā? Atbilde:
    Šādi smagi grēki notiek Romas katoļu baznīcā. Luterāņiem tādas problēmas nav. Dievs radīja Ādamu un Ievu tā, ka seksuālas attiecības būtu viņu starpā iespējamas un izveidoja laulības kārtu priekš šīm attiecībām (1.Moz.2:24). Visa veida ārlaulības seksuālas attiecības ir laulības pārkāpšanas grēks. Pedofīlija ir viens no smagākajiem laulības pārkāpšanas veidiem (3.Moz.18:10). 
   Tā ir Romas katoļu baznīcas atbildība cīnīties ar šo grēku. Varu tikai norādīt uz saknes problēmu Romas katoļu baznīcā, kas ir aizsākusi visāda veida seksuālus grēkus šajā baznīcā – garīdznieku obligātais celibāts. Piespiedu obligātais celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem pilnībā tika uzspiests 11.gs. Pāvesta Gregora VII laikā, kad ar varu tika šķirtas visas garīdznieku laulības Gregora reformu ietvaros, lai palielinātu pāvesta varu un ietekmi. Iedomājieties kā tas bija šiem priesteriem, 11 gadsimtus visi garīdznieki varēja brīvi doties laulībā, bet tagad to vairs nevar. Tas izraisīja lielu masveida pretestību no pašiem priesteriem. Vēlāk Romā tika veidoti speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem. Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā laulības svarīgumu un svētību, norādīdams, ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus laikā bija precēta. Garīdznieku obligātais celibāts ir pretrunā Bībelei. Apustulis Pāvils raksta: „Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā” (1.Tim.3:2) un „Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Kor.7:8-9) 
   Luters raksta: "Galu galā pāvesta sekotājiem tika atņemta arī laulība, un tie tika piespiesti pieņemt nešķīsto bezlaulības kārtu. Tad tie arī aptraipījās ar visiem iespējamiem kauna darbiem, laulības pārkāpšanu, netiklību, sodomītu grēkiem utt. Tādi bija nešķīstā celibāta augļi." (Pāvila Vēstules Galatiešiem skaidrojums, 106.lpp.)
   Pats Luters, rādīdams piemēru, dodas laulībā ar Katrīnu von Boru. Šajā laulībā viņiem piedzimst 6 bērni. Lutera piemērs ir iedvesmojis ne tikai luterāņus, bet arī visas pārējās protestantu konfesijas atgriezties pie bibliskās kārtības par garīdznieku laulības. Šodien tikai Romas katoļu baznīca ir saglabājusi garīdznieku celibātu, nevienai citai no man zināmām konfesijām nav obligāta garīdznieku celibāta. Pievienojos A.Lemberga kungam, kas pēc pašreizējās pāvesta vizītes Latvijā, sirsnīgi ieteica pāvestam atcelt celibātu.
    Bet nav tā, ka luterāņu baznīca neprotestētu pret Romas katoļu baznīcas pedofiliju. Lūk mana kolēģa mācītāja Aleksandra Bites 3. marta sprediķis par Lk.8:31-38. Sprediķa otrajā daļā māc. Aleksandrs pieskaras lielajai Romas apgrēcībai.



Pārdomas par Vecumnieku lepnumu - Meteņu svētkiem

Paužu savu viedokli gan kā mācītājs, gan kā noraizējies sešu bērnu tēvs, aicinot sabiedrību uz pārdomām. Rakstu tāpēc, ka savās draudzēs redzu daudz satrauktu cilvēku, kuriem nav pieņemamas dažas izdarības, kas notikusi šī gada 16. februārī Vecumniekos gadskārtējās Meteņu svinībās. Tā kā tas ir publisks pasākums, tāpēc arī publiski aicinu uz diskusiju.
Vecumnieku draudzē kalpoju jau trīs gadus. Pirms pusotra gada ar visu ģimeni atnācu dzīvot uz Vecumniekiem, kas ir brīnišķīga vieta. Te ir gan vidusskola, gan mūzikas un mākslas, sporta skola; arī iepazītie cilvēki ir patīkami un atsaucīgi, baznīcai izveidojusies laba sadarbība ar novada pašvaldību. Īsi sakot, mūsu ģimenei šī vieta ir ļoti iepatikusies. Tikai dažas redzētās izdarības Meteņu svētkos mūs ir nopietni samulsinājušas, kas mūs dara ļoti bažīgus par Vecumnieku nākotni.

Vai visas tradīcijas ir labas?
Svētku organizatori aicina vīriešus ģērbties budēļu tērpos; vieni no atribūtiem ir pie jostas piesiets burkāns un divi āboli, ko sauc par steberi, kā arī falliska salmu cepure un sejas aizsegs, lai cilvēks nebūtu atpazīstams. Atšķirībā no citām vietām Latvijā, kur arī tiek svinēti Meteņi, Vecumnieki īpaši izceļas ar entuziasmu lietot vīrišķo atribūtiku. Šie elementi jāsienot klāt tāpēc, ka tas esot vīrieša lepnums un veicinot auglību. Budēlis staigā apkārt budinot dabu un sievietes, tādējādi veicinādams auglību. Tā esot sena pagāniska latviešu tradīcija.
Vai patiešām visas latviskās tradīcijas ir labas un saglabājamas? Uzskatu, ka tās tomēr jāšķiro. Noskatoties filmu «Baltu ciltis», varam gūt ieskatu tajā, kādi bijuši mūsu senči. Vai patiešām visas šīs lietas vajag atpakaļ un vai mēs ticam, ka šāda darbošanās veicinās auglību? Tas atgādina viduslaikus. Vai kāds no dalībniekiem tic, ka budēļa dēļ tagad ģimenē dzims vairāk bērnu vai būs labāka raža? Ja ne, tad jau tāda māžošanās un izlikšanās vien sanāk. Es nedomāju, ka svētku organizatori to būtu ļauni domājuši, viņi gluži vienkārši ļaudīm ir gribējuši sagādāt jautru pagānisku izklaidi, kur ikdienas grožus var palaist vaļīgāk. Tomēr arī labi domātām lietām var būt sliktas sekas. Ir reizes, kad cilvēks, palaižot grožus vaļīgāk, nespēj tos vairs apstādināt.

Spēlēšanās ar uguni
Baznīca jau izsenis ir bijusi sabiedrības sirdsapziņa. Tāpēc es, Vecumnieku mācītājs, nedrīkstu klusēt par garīgajām briesmām, ko saredzu šajā pasākumā, tāpat kā māte vai tēvs neklusē, redzot savu bērnu liekam roku pie uguns. Ja klusēšu, nebūšu labi pildījis savus amata pienākumus. Man ir jābrīdina, ka šādā izpildījumā Meteņu svētki ir rotaļāšanās ar uguni, kas nākotnē var atspēlēties visiem Vecumnieku iedzīvotājiem. Tādu skatu ieraugot, gribas novērst acis un vest prom bērnus pēc iespējas tālāk, lai viņi neko tādu neredzētu. Bet pasākuma organizatori īpaši aicina ņemt līdzi arī bērnus…
Pētot vēstures liecības par šiem svētkiem, atklājas, ka mūsu latviešu senči ir bijuši diezgan izvirtuši ļaudis. Bet laika gaitā tauta, reiz kristīgās vēsts apgaismota, no šiem svētkiem un izvirtības arvien vairāk ir attālinājusies. Tad kāpēc ir vēlme pie tiem atkal atgriezties? Kā rakstīts Bībelē: «Suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī cūka mazgājusies, atkal vārtās dubļos.» (2.Pēt.2:22)


Kailums ir jāslēpj
Es vēršos pie jums, vīri un tēvi, kas piedalās šādā gājienā – vai tiešām domājat, ka Radītājs, Dievs, ar jums lepojas, kad jūs pie jostas piekarināt burkānu ar diviem āboliem un izejat uz ielas? Vai nav nekā cita labāka, ar ko dižoties? Kurš jūs ir apmānījis un iestāstījis, ka tā ir labi un tā piederas? Kā jūs jūtaties, ja kāds cits vīrietis šajos svētkos dodas «budināt» jūsu sievu un šo svētku formāts to atļauj? Vai šie svētki neļauj izpausties slēptām simpātijām?
Kāds draudzes loceklis stāstīja – ja viņš padomju laikā būtu pie jostas piekāris burkānu ar diviem āboliem un tādā skatā izgājis uz ielas, viņš būtu «dabūjis pa muti» un nākamajā dienā vēl tiktu izsaukts uz ciema padomi. Padomju laikā tas ir bija kauns un negods. Kas ir noticis pa šiem gadiem? Kāpēc tagad to tā nesaucam?
Jau Bībeles pašā iesākumā, īsi pēc tam, kad mūsu vissenākie senči Ādams un Ieva bija krituši grēkā, Ādams saka Dievam: «Mani pārņēma bailes, jo esmu kails, un es paslēpos.» (1.Moz.3:10) Nedaudz tālāk lasāms: «Un Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus.» (1.Moz.3:21) Pēc grēkā krišanas, kailums ir jāslēpj no citiem ļaudīm, izņemot savu vīru vai sievu. Pat no saviem bērniem mēs to slēpjam. Bet šajos svētkos, lai gan simboliski, notiek pretējais.

Veicina netiklību un izvirtību
Es vēršos arī pie jums, sievas un mātes, – vai tiešām esat iepriecinātas, ka jūsu vīri staigā apkārt ar steberi un «budina» ne tikai jūs, bet arī citas sievietes? Vai vīram tā lieta, kas domāta tikai jūsu acīm, būtu jāizrāda citām sievietēm, pat ja tā ir tikai butaforija?
Videomateriālā, kas publicēts interneta vietnē «facebook», kur kāda sieviete filmē maskoto tēlu gājienu, var novērot, kā šī «budināšana» notiek. Viņa filmē, un pēkšņi divi budēļi ar steberēm pieskrien klāt, nedaudz «pameņģējas» un skrien tālāk.
14. februārī LTV raidījuma «Rīta Panorāma» sižetā, reklamējot Meteņu svinēšanu Vecumniekos, tika dziedāta arī dziesma: «Budēlīti, tēvainīti,/ Izkul manu vedekliņu.» Vai nerodas jautājums – kāpēc vispār kādam tēvainim, ne šīs sievas vīram, vajadzētu «izkult» vedekliņu?
Bībelē lasāms, kā jau Ēdenes dārzā, pirms grēkā krišanas, Dievs izveido laulības kārtu, sacīdams: «Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.» (1.Moz.2:24) Dievs ir izveidojis īpašo, svētīgo un cildināmo laulības kārtu. Viņš ir sniedzis arī īpašu dāvanu, kas paredzēta laulības attiecībām – tuvību. Šī tuvība ir kopjama un sargājama tikai šo divu cilvēku starpā. Visāda veida ārlaulības «meņģēšanās», kas varētu mudināt ļaudis pārkāpt svēto savienību, ir izvirtība Dieva acīs.
Ko gan veicina tas, ka vīrietis piekarina sev steberi un apslēpj savu seju? Vai šis vīrietis kļūs labāks tēvs vai uzticamāks vīrs? Vai varbūt gluži pretēji – tās dziņas, kas viņā sēž iekšā, var tagad brīvi izpausties un viņš tiek mudināts doties ne tikai pie savas laulātās draudzenes, bet arī citām sievietēm? Ko gan sekmē šādi tērpi – tikumību vai laulības pārkāpšanu?

Vislielāko apgrēcību var gūt bērni
Kāda priekšzīme šajā gājienā tika rādīta bērniem? Audzinu sešu bērnus un varu apliecināt, ka bērni daudz vairāk mācās no darbiem, nevis vārdiem. Tieši viņi, to visu vērojot, var gūt vislielāko apgrēcību. Kāda sieviete man teica: šādu skatu ieraugot, liekas – bars «virinātāju» iznākuši uz ielas. Bībelē ir rakstīts: «kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā» (Mt.18:6).
Ja kāds bērns redz «virinātāju» darbībā, psihologi teiktu, ka viņš ir ieguvis emocionālu traumu. Vai Vecumnieku Meteņu gadījumā var pavisam droši apgalvot, ka kāds bērns vai jaunietis negūst līdzīgu negatīvu psiholoģisko pārdzīvojumu? Skolēns, kurš uzzīmē uz sienas vīrieša dzimumlocekli, tiek nosodīts, bet kā ir ar pieaugušajiem, kuri ko tamlīdzīgu publiski piekarina pie jostas? Ja nu viņš nospriedīs, ka burkāns ar diviem āboliem simbolizē seksuālu brīvību un jau 13 gadu vecumā kļūs par tēvu un māti. Vai tādu nākotni gribam novēlēt saviem pēcnācējiem?
Vēršos pie Vecumnieku novada iedzīvotājiem un jautāju – Kas ir tas, ko gribam iemācīt bērniem un atstāt nākamām paaudzēm kā mantojumu? Vai ar to, ka te dzīvo ļaudis, kuri svin Meteņu svētkus ar steberēm, falliskām cepurēm un divdomīgām izdarībām? Vai tā ir «Vecumnieku jaunā seja»? Vai Vecumniekiem nav nekā labāka, ko piedāvāt? Ko nozīmē pieklājība un ētika publiskos gājienos pa galveno ielu? Un kādām izdarībām ir jābūt ezera krastā gaišā dienas laikā?
Kamēr šādā formātā Meteņi tiks svinēti, tie vienmēr būs kādam par apgrēcību. Mans aicinājums ir svinēt publiskus svētkus tā, ka tas ir pieņemams visiem Vecumnieku iedzīvotājiem, lai Meteņi nekļūst par dienu, kad daļa iedzīvotāju negrib nākt ārā no mājām.
Māc. Roberts Otomers
Laikraksts "Bauskas dzīve", 2019.gada 26.februāris

Latvijai 100!

Jēzus saka: Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Mt 6:24
Šajos Jēzus vārdos varētu savilkt kopā visu Latvijas vēsturi!

     1918.g. 18.novembrī tika pasludināta Latvijas neatkarība.
     1919.g. 11.novembrī Rīga tiek atbrīvota no ienaidniekiem.
     1921.g. 26.janvārī Latvijas atzīšana de iure
Kas bija tas, kas noveda latviešu tautu līdz neatkarībai? Vislielāko pateicību par Latvijas neatkarību mēs esam parādā Trīsvienīgajam Dievam, kas lietoja Brāļu draudžu atmodu, kas vēlāk noveda latviešus līdz neatkarīgas valsts izcīnīšanai un dibināšanai. 

Kādi bija latvieši šajā zeme pirms brāļu draudzēm?
     1834.g. mācītājs Kēlbrants Vidzemes sinodē runā par latviešu tautas vienaldzību ticības lietās:
     Vidzemes zemnieku materiālais stāvoklis bija liels trūkums un nabadzība. Nožēlojamos zemnieku mitekļos gaisma ieplūda un dūmi izplūda tikai pa puspavērtajām durvju augšām, tumšajā gada laikā vienīgais apgaismojums bija aizdegtais skals.
     Nekādas iespējas garīgai izaugsmei, klāt tam vēl nāk liela nabadzība, tautas grimšana dzeršanā, rupjībā un negodībā. Un vēl līdztekus šim visam latviešu tauta piedzīvoja ļoti necilvēcīgu apiešanos no vācu muižniekiem. Bieži vien tieši vācu muižkungi uzturēja latviešus žūpībā, uzturot krogus, kuros zemnieki atstāja savu sūri grūti nopelnīto naudu.[1]
     17.gs. Luteriskajā baznīca LV bija daudz tādas draudzes, kur bija 20 vāciešu un 3000 latviešu draudzes locekļu un dievkalpojumi notika vācu val. un tos vadīja vācu mācītājs.[2]

Brāļu draudžu atmoda
     Brāļu draudzēs latvieši atrada sev stiprinājumu un drošību, kas rezultējās tautas atmodā, ka daudzviet Latvijā daudzi krogi bija jāslēdz ciet, jo ļaudis tur vairs negāja, bet bija baznīcās. Brāļu draudzes pārstāvji atnāca pie latviešu tautas, sāka mācīties latviešu valodu un sludināt evaņģēlija vēsti viņiem latviešu valodā. Brāļu draudzes vadīja dievkalpojumus latviešu valodā un veidoja pirmās latviešu skolas.
     Brāļu draudze kā meteors nejauši parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no daudzgadusimtīgā miega” /J.Krodzinieks – LV 1. vēsturnieks (1851-1924)/[3]
     Brāļu draudze bija atraisījusi latviešu cilvēkos garīgās patstāvības un rosmes, kam līdzi atmodās kāda ilgi nomākta īpašība latviešu dabā – iniciatīva un aktivitāte. Šī inertā masa, kura pakļāvīgi gāja smagajos vergu darbos, pacietīgi pacieta sitienus un baismīgos spīdzinājumus, kas daudzus noveda pat līdz nāvei, tagad šī masa bija ieguvusi spēju domāt, spriest, vērtēt, izrādīt iniciatīvu un aktivitāti. /R.Feldmanis/[4]
     Kāda bezgalīgi svarīga lieta bija skolotāju sagatavošana. Brāļu draudzes 1738.g. Valmierā atvēra LV 1. skolotāju sagatavošanas skolu.” /R.Feldmanis/[5]
     1743. gada Valmierā bija 700 atmodinātu dvēseļu, Straupē – 800, Liepājā – 800, Mārsnēnos – 400, pavisam kopā 2700.[6]
     1817.g. Vidzemē bija 100 saiešanas nami ar 20-25 000 organizētu dalībnieku.[7]
     1872.g. RīgasMārtiņa draudzē bija 22 000 locekļu, Pāvila – 22t., Jēzus dr. 19t., Lutera – 14t., Trīsvienībā - 12t., Ģertrūdes – 50t.[8]
     Kad 19.gs. 30. un 40. gados radās vajadzība ievēlēt pagasta pārstāvjus, vecākus, tiesnešus, skolotājus, tad nereti izvēlējās Brāļu draudzes vadošās personas.” /R.Feldmanis/

Latvijas himna
Viens no apliecinājumiem tautas tā laika ticībai uz trīsvienīgo Dievu ir mūsu Latvijas valsts himna. Ne vienai citai no man zināmām valstīm, himna nesākas ar vārdu Dievs un lūgšanu, lai Dievs svētī mūsu zemi. Lūk salīdzinājumam dažādu tautu himnas:
       LatvijaDievs svētī Latviju
       IgaunijaMana tēvzeme, mana laime un prieks
       Krievija – Krievija — mūsu svētītā zeme
       Vācija – Vācija, Vācija pāri visam (Deutchland, Deautchland über alles)
       ASV - Ak, saki, vai jūs varat redzēt, ko rītausmā agri gaismā (Oh, say can you see by the dawn's early light)

Brīvības cīņas 1919. gadā
     Kas bija mūsu valsts iesākumā? – Neatkarības pasludināšana un tai sekojošas brīvības cīņas, lai to aizstāvētu.
     1919.gada oktobrī tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās uz LV pagaidu valdības aicinājumu: „Melnais bruņinieks atkal nāk! Pie ieročiem! Uz cīņu!”
     Pēc nedēļu ilgām cīņām 1919.g. 11.novembrī Latvijas armija sakāva cara armijas virsnieka Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu spēkus Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu!
     Šie varoņi ir mūsu valsts iesākums! Viņi sevi netaupīja, jo Latvija bija ļoti augsta vērtība viņu acīs, ka viņi bija gatavi par to cīnīties un pat mirt.
 
Kur rodas tāds spēks un drosme?
     Bet kur viņi ņēma spēku savai varonībai? Šo varoņu dvēseles stāvoklis un iekšējās cīņas nianses parasti paliek aiz kadra. Viņi taču nebija kādi mītiski pārcilvēki, pasaku varoņi, viņi bija vienkārši cilvēki Kas veidoja šos cilvēkus par varoņiem? Un vai mēs šodien spētu to pašu? Kur slēpjas viņu izcilības un varonības avoti? 

Tas Kungs mans spēks un drosme
     Mūsdienās vēl daudzos Latvijas dievnamos var redzēt piemiņas plāksnes – pasaules karā kritušajiem ar citātu no Jāņa evaņģēlija: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jņ.15:13)
     Šie tautas dēli nāca no baznīcām un draudzes skolām, kamēr padomju laikā visi bija pionieros, komjaunatnē un kompartijā. Un tur mācīja pavisam kaut ko citu.
     Svētie raksti ir pilni ar varonības pilnām ainām, kas atspoguļo Dieva cīņu pret ļaunumu.
     Bībele arī skaidri rāda, ka tautu likteņus ir noteikuši cilvēki, kuri bieži vien, paklausot Dieva aicinājumam, ir rīkojušies atšķirīgi vai pat pretēji egoistiski grēcīgajam cilvēka saprātam.

Latvijas laikā 1918.-1940.
     Tautsaimniecībā ieviesa latviskuma principu.  Latvijas brīvvalsts arvien vairāk regulēja  tautsaimniecību. Ulmaņa laikā rūpniecībā strādājošo skaits  5 gadu laikā gandrīz divkāršojās. Ar valsts kapitāla palīdzību veidojās lieli uzņēmumi.
     Bezdarbs 30. gadu beigās samazinājās līdz minimumam. 1938.g. darba biržās bija reģistrēti tikai 900 darba meklētāju.  Arī šis skaitlis neparāda patieso ainu, jo laukos sezonas strādnieki vienmēr trūka. Uzlabojās iedzīvotāju dzīves līmenis.
     Efektīvi darbojās sociālās apdrošināšanas sistēma, īpaši attiecībā uz strādniekiem. Tika noteikta obligātā apdrošināšana slimības gadījumā.
     Saslimušie un viņa piederīgie saņēma ārsta palīdzību un zāles par brīvu, kā arī 2/3 no algas kā slimības naudu. Katru gadu strādniekiem piešķīra 2 nedēļu apmaksātu atvaļinājumu.
     Kvalificēti strādnieki 1936. gadā vidēji pelnīja 130 latus, bet meistari – 280 latu, inženieri mehāniķi – 380, vidusskolas skolotāji ar augstāko izglītību 230 – 335 latus.
     Salīdzinājumam… 1 l piena maksāja 0,11 latus, 1 kg cūkgaļas – 0,93 latus, 1 kg sviesta – 1,78 latus, vīriešu uzvalks – 33 latus, zābaku pāris – 10 latus.

     Jēzus saka: Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.
     Jo bagātāki kļuvām, jo diemžēl vairāk aizmirsām par Dievu...
     Tam viegli var līdzi izsekot pēc dievkalpojuma apmeklējuma skaita dievnamos, piem.

Liepājas Lutera draudzē dievkalpojumu apmeklējumi katru svētdienu:
     Neatkarības sākumā ap 1920.g. ~ 800 cilvēku
     Neatkarības vidū ap 1930.g. ~ 400 cilvēku
     Neatkarības beigās ap 1940.g. ~ 200 cilvēku

Padomju okupācijas gadi
     1940.gadā Kārlis Ulmanis sacīja tik ļoti pazīstamos vārdus "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās", kam sekoja Latvijas okupācija un 50 gadi zem padomju varas.
     Padomju okupācijas laiks bija ļoti smags latviešu tautai: kristietībai pretēji spēki, baznīcu ēku slēgšanas politika, ekonomikas stagnācijas gadi, pastāvīga novērošana un kontrole no čekas puses, izsūtīšanas, vajāšanas, visādā veidā ļoti smags laiks mūsu tautai.

2.Latvijas neatkarības iegūšana
     Kad tautai palika ļoti grūti, tā atkal atcerējās Dievu un griezās pie Viņa lūgšanās, baznīcas atkal bija pārpildītas! Cilvēki citreiz vienā svētdienā centās pat pabūt vairākās baznīcās.
     Kā Latvija ieguva savu otro neatkarību 1990.g.? Ar bezvardardarbīgu pretošanos! Pārdabiska doma! Kur cilvēki rada domu, ka ar mīlestību var uzvarēt naidu?
     Pie neatkarības atgūšanas kristīgā ticība spēlēja milzīgu lomu, jo tieši Baznīcā, klausoties Jēzus vārdus, cilvēki guva pārliecību, ka caur bezvardarbīgo pretošanos, pēc Jēzus parauga, var gūt uzvaru.

Palīdzi Dievs (Ieva Akurātere)
     Tās bija izdziedātas lūgšanas, kas sasniedza Dieva ausis, ka varējām iegūt brīvību, pret neskaitāmāki lielāku ienaidnieku, bez asins izliešanas.
     Akurātere: Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs visai latviešu tautai, Saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās! Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!
     Latvijas neatkarība nenāca tikai no tā, ka mēs latvieši sadevāmies rokās, bet sadevāmies rokās ar kopēju vēlmi un lūgšanu par brīvu Latviju! Un Dievs to sadzirdēja, bez Dieva, tas nebūtu bijis iespējams!

2.Latvijas neatkarības laikā (1990.-2018.)
     Atmodas sākumā daudziem likās, ka tā tas turpināsies mūžīgi, ka baznīcas būs pilnas un latviešu tautas cilvēki varēs tikt stiprināti ar Dieva vārdu.
     Latvija piedzīvo ekonomisku izaugsmi, bet tauta atkal sāk par Dievu aizmirst! Baznīcu apmeklētāju rindas atkal sarūk. Padomju laika „smadzeņu skalošana” ilgu gadu garumā nav tik viegli uzreiz izskaust no cilvēku prātiem, tam ir vajadzīgs ilgāks laiks.

Kopsavilkums
     Tauta ir tik stipra, cik tā paļaujas uz trīsvienīgo Dievu!
     Dievs jau 2x sadzirdēja šīs lūgšanas un deva mums brīvu zemi, brīvu Latviju, kur pašiem tagad jāsaimnieko, viss šodien nav perfekti, tā ir liela atbildība!
     Laika gaitā par Dievu aizmirstam!
     Ja no Viņa vēl vairāk novērsīsimies, tad Dievs var atkal savu žēlastību no mums atņemt!
     Tāpēc pieķersimies Dievam vēl vairāk, lai Dievs patiesi var svētī Latviju arī turpmāk! 



[1] Roberts Feldmanis, Latvijas Baznīcas Vēsture (Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2010), 293.
[2] Feldmanis, 284.
[3] Feldmanis, 202.
[4] Feldmanis, 297-299.
[5] Feldmanis, 209.
[6] Feldmanis, 211.
[7] Feldmanis, 221.
[8] Feldmanis, 221.

Māc. Roberts Otomers
2018.gada 18. novembris


Vīrieši - lupatas, ražots Amerikā...

Pirms pāris dienām atkal sanāca saruna ar kādu jaunu sievieti, kam jau 2 bērni, bet viņas dzīves draugs tā arī nevar sadūšoties viņu aprecēt vai neredz laulībām jēgu. Var redzēt, ka jaunā dāma ļoti labprāt gribētu būt sieva, nevis tikai draudzene vai gultas biedrene. Un tas paceļ jautājumu, kas tas ir ar jums vīrieši, ka jūs nevarat uzņemties ATBILDĪBU līdz galam par savām dāmām? Un šoreiz gribētu vērsties tieši pie visiem VĪRIEŠIEM. Kāpēc, ja mīl otru cilvēku, nevar to parādīt līdz galam aprecot to otru cilvēku? Vai tas ir EGOISMS, kas traucē to izdarīt? Ka liekas, ja nu kāda jaunāka un skaistāka cita jauna dāma parādīsies pie apvāršņa, tad vieglāk būs izšķirties no esošās un mesties jaunās attiecībās? Un tikai nesakiet, ka nauda ir tas traucēklis, tās ir tikai tādas atrunas, parasti iemesls ir dziļāk! Minimālais laulībām nepieciešamais ir 14€ valsts nodeva. Tos varu iedot, katram pārim, kas vēlas laulāties. Kā jau teicu, iemesls parasti ir dziļāk. Ja tu iekš kaut kā redzi vērtību, tad tu tam arī atradīsi naudas līdzekļus. Vēl gribētu piebilst, ka nevis EGOISMS padara īstu vīrieti par vīrieti, bet gan ATBILDĪBAS uzņemšanās ir tā, kas veido īstu VĪRIETI. LAULĪBA ir pilnīga ATBILDĪBAS uzņemšanās vienam par otru, ka visiem top skaidrs, ka tas ir nopietni un ka viņi ir vīrs un sieva. Visas ārlaulības seksuālās attiecības ir grēks par ko reiz būs jāatbild Dieva tiesas priekšā. Vīrieši neesiet, lupatas, bet uzņemieties atbildību līdz galam par savām dāmām Dieva un sabiedrības priekšā, bet visvairāk savu dāmu dēļ, lai darītu viņas laimīgas.

Māc. Roberts Otomers

2018.gada 3.jūlijs


Dievturība nav autentiskās latvietības pamatā



Bieži dievturību mēģina iestāstīt kā ļoti senu LV autentisku reliģiju, kas veidojusi LV tautu, tā nav. Dievturība nav autentiska LV reliģija, bet gan pseido reliģija, ateisma paveids!

To radījis Ernests Brastiņš (1892.-1942.) 1 . brīvvalsts laikā, 20. gados, viņš pētīja pilskalns un rakstīja arī kādus darbus. Kas bija pirms tam ? – Kristīgā Baznīca.
Lūk wikipēdijā: http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_...
Māc. R.Feldmanis par dievturību reiz bija izteicies, citējot tautas dziesmu:
Ko dieviņi tu darīsi, kad mēs visi nomirsim?

Priekš manis paša tas ir nesens atklājums, pateicoties kolēģim Māc. Ivo Pavlovičam, kas šajā lietā iedziļinājies un Kristīgā radio raidījumam: "Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?"

Barstiņš radīja dievturu ceroksli - pēc luterāņu katehisma parauga
Brastiņš paņēma tautasdziesmas pēc savas izvēles un tās pārinterpretēja
Brastiņš ciest nevarēja kristīgo baznīcu, viņš turēja uz to lielu naidu.
P. Tautas dziesmā, kur ir pieminēts vārds baznīca: latviešiem baznīca ir bērzu birzs, svēts akmens utml.
Bet ir daudz tautas dziesmas, ka latvietis ir bijis kristīgs un kristīts:

LV Tautas dziesma NR.1:
Darba dienās ganos gāju.
Svētdienās baznīcā.
Ganos gāju gavilēt,
Baznīcā Dievu lūgt.

NR.2
Māci mani māmuliņa,
Māci kādu Dieva dziesmu,
Ko dziedāšu nogājusi
pie Dieviņa nama durvj’.
Ne Dieviņš iekšā laida,
Ne eņģeļi vārtus vēra

NR.3
Par tādu kristīgu praksi, kā aizlūgšanu par bāreņiem un atraitnēm
Es to nieku nebēdāju,
Ka paliku atraitne
Ik svētdienas baznīcā
Par atraitni Dievu lūdz.

Folklora ir kā rasols, kur samet viss kaut ko iekšā un sanāk garšīgi, kas viegli iet iekšā, bet grūti pārstrādājas. Tur samests viskaut kas iekšā, jo dažādi laiki – kristietības laiks, dievturība un padomju laiks. Folklorā ir kopā dažnedažādas lietas, pat ļoti savastarpēji pretējas un viena otru izslēdzošas.
Folklora ir latviskā dzīves dziņa, bet pie tās jāpieiet selektīvi, jo visu kā reliģisku kopumu nevar paņemt, kā piem. ar Bībeli, jo tur ir savstarpēji izslēdzošas lietas. Kristietim jālasa tas selektīvi.

Māc. Roberts Otomers
2018.gada 20.jūnijs

Krusta kari Latvijā (Livonijā)


•Daudz pārmetumu kristieši ir saņēmuši saistībā ar krusta kariem, ka Latvijā kristietība ir ienākusi ar vardarbību, bet tas ir mīts.
•Krusta karu pamatā ir valsts varas sajaukšana ar garīgo varu, naudas alkatīgums un nepareizi piemeklēta Bībeles interpretācija. Pāvesti viduslaikos bija gan laicīgi, gan garīgi vadītāji. Pāvestiem bija sava zeme, savs karaspēks un bieži pāvesti tik ļoti aizrāvās ar laicīgām lietām, ka garīgām lietām laika vairs nepalika. Bībelē, Vecajā derībā ir minēti kari, bet tie nekad nav bijuši no Dieva tautas, lai uzspiestu ticību citiem. Un turklāt pie kristiešiem līdz ar reformāciju krusta kari ir beigušies, bet pie musulmaņiem tā turpinās, jo tā ir atsaukšanās uz Korānā pavēlēto:
•Pret atkritējiem: “ja viņi jūs pamet, notveriet viņus un nonāvējiet, lai kur tos atrastu” (Sūra 4,89)

Daudzi tā nemaz nav iedziļinājušies krusta karu vēsturiskajos notikumos Latvijā. Šim nolūkam ļoti palīdzošas ir Livonijas Indriķa hronikas, kas sniedz diez gan visaptverošu infromāciju par tā laika notikumiem Latvijā (Livonijā) 12./13.gs. mijā. Daudziem ir arī liels pārsteigums, ka Latvijā (Livonijā) kristietība neaizsākās ar krusta kariem, bet ar pavisam miermīlīgu kristieša misionāru darbu, 20.gadu garumā, kam pastāvīgi vardarbīgi un melīgi pretojas vietējie iedzīvotāji, līdz līvi nogalina bīskapu Bertoldu un aizsākas krusta kari Livonijā.
Lūk sīkāks notikumu hronoloģisks apraksts:
•1. misionārs uz Latviju/Livoniju atbrauc 1180.g. Meinards, kas 1184.uzceļ  koka kapellu, vēlāk arī baznīcu Ikšķilē, miermīlīgi sludina evaņģēliju.
•Vēlāk kļūst arī par 1. Ikšķiles bīskapu, aicina darbā mūkus un garīdzniekus.
•Lībieši solās kristīties, ja Meinards uzbūvēs viņiem patvērumu-cietoksni, bet lauž savu solījumu pēc Meinarda vienošanās daļas piepildīšanas. Meinardam izveidojas konflikts ar līvu aristokrātiju. Redzot misijas neveiksmīgo gaitu, Meinards nolemj meklēt militāru palīdzību, tomēr līvi viņu piemāna un viņš to nedara, vēlāk aiz bēdām mirst 1186.
•1196.Ikšķilē ierodas nākamais bīskaps Bertolds. Līvi bruņoti sagaida Bertoldu.
•Jāatzīst, ka Bertolds bija citādāks vīrs kā Meinards. Viņš sākumā mēģina lietas diplomātiski risināt. Līvi visu laiku agresīvi pretojas Baznīcai. Apsolās pieņemt kristību, lai iegūtu kristietības labumus, bet vēlāk “nomazgā kristību Daugavā”, tai piešķirot kādu reliģisku raksturu.
•Tad Bertolds vāc krustnešu karaspēku pret līviem, jo pārāk liela ir vietējo pretestība.
•1198. bīskapu zirgs ienes bēgošajā pūlī. Tur, diviem pieturot, viņu ar šķēpu no mugurpuses nodūra lībietis Imauts.
•Tajā laikā viss notikās kopā ar kara darbību, viņi domāja, ka citādāk nevar. Mērķis bija svarīgāks par līdzekļiem!
•1200. nākamais bīskaps Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili.
•1201. gadā, pēc pret līviem zaudētās kaujas pie Rumbulas, Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu.
•Savas valdīšanas laikā Alberts organizējis daudzus krusta karagājienus pret līviem, letiem un igauņiem.
Vēlāk gan protams, Livonija ļoti aptvēra daudzās kristietības priekšrocības un nekur atpakaļ pagānismā negribēja iet. Līdz ar kristietību atnāca brīvas svētdienas, cilvēcīgāki attieksme no kungiem pret kalpiem, palīdzība nabagajiem, skolas izglītība bija vairāk pieejama, kultūras uzplaukums utt.
Pārdomās dalījos, balstoties Livonijas Indriķa hronikā atrodamajās liecības. Katram, kas par šo jaut. interesējas, iesaku tās pašam izlasīt.
Māc. Roberts Otomers
2018.gada 20.februāris



Vai ciešanas pierāda Dieva neesamību?


Bieži nācies dzirdēt cilvēkus sakām: ja jau pasaulē ir tik daudz ciešanu, tad Dieva nav, ja Viņš būtu, tad Viņš šādas ciešanas nepieļautu.... Nepareizs secinājums. Ja ciešanas ir, tas nebūt nenozīmē uzreiz, ka Dieva nav. Tas gluži vienkārši nozīmē, ka Dievs nav tāds, kā mēs domājam vai Viņa mīlestība nav tāda, kā mēs domājam. Patiesībā tikai kristietība savu Dievu pazīst kā mīlestības Dievu, citas reliģijas no Dieva mīlestību negaida, tur Dievs ir tikai bargs soģis vai grāmatvedis - pārkāpumu uzskaitītājs. Dievs savu mīlestību uz cilvēci arī pierādīja ar ciešanām - Jēzum nākot šai pasaulē, daudz ciešot un beigās nomirstot par cilvēces grēkiem.
Lūk kāda anekdote par šo tēmu: Ienāk kristietis frizētavā. Frizieris saka: nav tāda lieta, kā Dievs, paskaties kādas pasaulē valda ciešanas...Pirmajā brīdī kristietis nezin, ko atbildēt, iziet ārā, pēc brīža nāk atpakaļ un saka: nav tāda lieta, kā frizieri, paskaties cik daudz pasaulē nefrizētu cilvēku... Ne visi cilvēki iet pie friziera un ne visi cilvēki ciešanās uzmeklē Dievu.
Ciešanām ir kāds būtisks iemesls šai pasaulē! Dieva augstākā prioritāte ir pēc iespējas vairāk cilvēku mantot debesu valstībai. Kā rakstīts Jņ.atkl.21:3-4 par debesu valstību: "3 Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. 4 Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis."
Tā būs pavisam citādāka pilnīgāka dzīvošana un Dievs vēlas, lai visi tur nokļūtu, bet tur nenonāks visi tie, kas Dievam uzgriezuši muguru...
Būsim godīgi, kad cilvēkam klājas labi, viņam par Dievu nospļauties un viņš staigā Dievam garām ar lielu līkumu. Visbiežākais iemesls, kāpēc cilvēki sāk tuvoties Dievam, ir ciešanas! Tieši ciešanas cilvēki visbiežāk nonāk pie ticības uz Dievu - paradoksāli, bet fakts.
Vēl jāņem vērā arī tas, ka daudzas ciešanas ir mūsu grēka izraisītas, Dievs pieļauj ciešanas, dažkārt tieši pat tās uzsūta, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mantotu debesu valstībai, jo labāk, ka cilvēks nedaudz cieš virs zemes, bet iemantotu debesu valstību, nekā neko necieš šeit virs zemes un dodas uz elli.  Tā ir liela mīlestība no Dieva puses, citādāka nekā pierasts un tomēr liela, apbrīnojama mīlestība.
Un patiesībā Bībele nevienā vietā nav apsolījusi, ka šeit virs zemes cilvēkus nesagaidīs nevienas ciešanas. Vai pārfrāzējot varētu sacīt: Dievs nav apsolījis mūs pasargāt no visām vētrām, bet ir gan apsolījis mūs  pasargāt, ejot cauri visām dzīves vētrām -  apsolījis mūs nest uz savām rokām ejot cauri ciešanām!
Arī Dieva Dēls nāca un cieta kopā ar cilvēci, cieta par mums, lai mēs varētu dzīvot, Viņa dzīve nebija viegla! Viņš aicina sekot sev, lai mēs mantotu mūžīgo dzīvību.
un noslēgt man gribētos ar citātu no
1.Kor.10:12-13 "12 Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. 13 Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest."
 Māc. Roberts Otomers
2018.gada 10.janvāris



Reformācijai 500


Pirms 500 gadiem - 1517.g. 31.oktobrī Vācijā augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pielika 95 tēzes vērstas pret indulgenču (grēka atlaižu) tirdzniecību pie Vitenbergas Pils baznīcas durvīm visu svēto dienas priekšvakarā un ar to aizsākās Reformācija. Bet kas šajā notikumā bija tik īpašs, ka šīs 95 tēzes jau pēc 2-3 nedēļām varēja izlasīt Rīgā? Priekš tā laika, kad nav ne lidmašīnu, ne mašīnu, tas ir fenomenāls ātrums. Šo 95 tēžu pielikšana pie baznīcas durvīm līdz pat šai dienai tiek uzskatīts kā reformācijas iesākums.
Kas tad mudināja Luteru sarakstīt šīs 95 tēzes? Tas bija indulgenču jeb grēku atlaižu tirgošana Romas katoļu baznīcā, kuras izsludināja pāvests 1517. gadā, lai vāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles restaurācijai Romā. Uz Saksijas apgabalu, kur dzīvoja Luters, grēku atlaides tirgot tika nosūtīts pieredzējis atlaidu pārdevējs, slavenais sprediķotājs Jānis Tecels. Grēku atlaides varēja nopirkt gan sev, gan saviem tuviniekiem, dzīviem vai mirušiem. Grēku atlaides ar pāvesta parakstu un zīmogu apzīmēti papīra ruļļi, kurus par naudu varēja iegādāties jebkurš cilvēks, un, kas pēc pāvesta solītā, deva šim cilvēkam pilnīgu grēku piedošanu un brīvbiļeti uz paradīzi, lai arī cik tu lielus grēkus tu būtu sastrādājis. Kā pats Tecels sludināja, ka pat ja tu būtu izvarojis pašu jaunavu Mariju, tev tas tiktu piedots ar šo grēku atlaidi.
Kad Mārtiņš Luters sāka studēt teoloģiju, lai kļūtu par priesteri tā laika Romas katoļu baznīcā, viņš pirmo reizi sāka lasīt Bībeli. Jo vairāk M.Luters lasīja Bībeli, jo vairāk viņš konstatēja cik liels ir kontrasts starp Romas katoļu baznīcu un to Baznīcu, kas ir aprakstīta Bībelē, ko Jēzus Kristus ir dibinājis. Viens no Reformācijas galvenajiem saukļiem bija: Ad fontes tas ir atpakaļ pie avotiem, pie saknēm un pamatiem. Jēzus Kristus bija izveidojis, veidojis un formējis ļoti labu Baznīcu šeit virs zemes, bet gadsimtu gaitā tā bija ļoti deformējusies. No sākuma ir formācija, pēc tam deformācija un tad nāk reformācija, kas ir atgriešanās pie sākotnējās formas.

Lutera reformācijas mērķis nebija nošķelties no Romas katoļu Baznīcas vai radīt jaunu ticības novirzienu, bet gan atgriezt to pie Rakstiem un apustuļu skaidrās mācības. Lutera reformācijas moto baznīcā varētu būt: to labo, kas ir, paturam, to slikto, kas laika gaitā ienācis baznīcā, to atmetam. Luters nekad nav gribējis, ka viņa sekotāji sevi sauktu par luterāņiem vai luteriešiem, viņš gribēja, ka viņi sevi sauc par kristiešiem. Luterāņi tic Kristum, bet ciena Luteru par viņa paveikto! Šo apzīmējumu „luterāņi” sākotnēji kā palamu viņiem piedēvēja Romas katoļi, un viņi vēlāk to paturēja un sāka pat ar to lepoties, tā norādot, ka viņi nepieder šai nesakārtotajai Romas katoļu Baznīcai, bet gan ticības atjaunotajai, Luteriskajai Baznīcai. Un arī Latvija pieder pie tām zemēm, kuru Lutera reformācija ir aizsniegusi vienu no pirmajām, jau 1521. gadā un nesusi daudz labu augļu Latvijā caur šiem gadsimtiem.
Pirmā lieta pret ko M.Luters vērsās, bija indulgenču (grēka atlaižu) tirgošana tā laika Romas katoļu baznīcā. Luters, lasot Bībeli, saprata, ka indulgences ir pilnīgi pretrunā ar Bībeles mācību. Ja jau grēku piedošanu var nopirkt par naudu, tad kāpēc cilvēkam būtu vajadzīgs ticēt Dievam, nākt uz baznīcu, izsūdzēt grēkus? M.Luters, pieliekot 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm, gribēja aicināt garīdzniekus un universitātes profesorus uz diskusiju, lai parādītu cik bezdievīga prakse ir indulgenču tirgošana, ka neviens papīrs šeit uz zemes nespēj dāvāt grēku piedošanu, lai kas to arī būtu parakstījis, bet vienīgais kas to var, ir sirds patiesa grēku nožēla.  
Viss sākas ar grēku atlaidām, bet Dievs Luteram caur svētajiem rakstiem atklāja vēl veselu rindu ar lietām, kas baznīcā bija deformējušās un ka tās būtu jāatgriež atpakaļ pie tā, kā Jēzus to veidoja. Viduslaikos pāvesti arvien vairāk un vairāk bija aizņemti ar laicīgām lietām. Viņiem bija sava zeme, sava armija, pastāvīga karošana. Un visas laicīgās rūpes pāvestam un bīskapiem novērsa skatu no garīgām lietām, tāpēc laika gaitā pāvesti bija ieviesuši vairākas bezdievīgas prakses: 1) Piespiedu celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem, kur 11.gs. pāvests Gregors VII ar varu šķīra visas garīdznieku laulības, bet tajā pašā laikā vēlāk Romā tika veidoti speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem. Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā laulības svarīgumu un svētību, norādīdams, ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus laikā bija precēta. Pats Luters arī, rādīdams citiem piemēru, dodas laulībā ar Katrīnu von Boru un šajā laulībā viņiem piedzimst 6 bērni. 2) Dievkalpojumi baznīcās notika tikai latīņu valodā, līdz ar to tas bija saprotams tikai augsti izglītotiem un bagātiem cilvēkiem. Luters sāk turēt dievkalpojumus dzimtajā vācu valodā, un cilvēki lielām masām sāk plūst baznīcu, kur Luters sprediķo, jo beidzot visa tauta var saprast, kas tur notiek. Luters iztulko arī Bībeli vācu valodā, lai padarītu to pieejamāku visai vācu tautai. Arī E.Gliks seko Lutera piemēram un 17.gs. iztulko Bībeli latviešu valodā. Kā Vācijā, tā Latvijā Bībeles tulkojums veido milzīgu valodas, izglītības un kultūras attīstību. 3) Bet vistrakākā lieta bija tā, ka baznīcā netika vairs mācīta Jēzus Kristus mācītā evaņģēlija mācība, ka cilvēki var iemantot grēku piedošanu tikai ticībā uz Jēzu Kristu. Tā vietā baznīcā tiek mācīta pagāniskā mācība, ka debesu valstību var mantot ar labajiem darbiem. Ātri vien gan cilvēks saprot, ka neviens nav pilnīgs un viņam labo darbu ir par maz, un tāpēc gadsimtu laikā labo darbu mācība tiek apaudzēta vēl ar daudz dažādām maldu mācībām: tiek izgudrota purgatorija jeb šķīstītava, gandarīšanas darbi, pāvesta labo darbu krātuve, svēto kults, svēto relikvijas, indulgences un vēl citas lietas, kas pāvestam ienesa krietnu naudas summu, kas pāvestu padarīja vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Luters, lasot Bībeli, mudināja baznīcu atgriezties Jēzus un apustuļa Pāvila mācītās skaidrās evaņģēlija mācības, ka grēku piedošana un mūžīgā dzīvība mantojama nevis ar labiem darbiem, bet gan ticībā uz Jēzu Kristu un Viņa nopelnu pie krusta. Tas pāvestam, protams, nepatika, jo stipri apdraudēja viņa ienākumus. Tāpēc pāvests izslēdza Luteru no baznīcas, pasludināja viņu ārpus likuma un katrs ar viņu varēja darīt, ko vien grib, bet tā arī garo gadu laikā Dievs viņu sargāja, un neviens Luteram nekā fiziski pāri nenodarīja. 4) Vēl Luters laboja nepareizas prakses attiecībā uz mūku ordeņiem, svētbildēm, gavēņiem, baznīcas hierarhiju un īpašumiem. 5) Mudināja uz garīgās un laicīgās varas nodalīšanu. Pār valsti un sabiedrību valda laicīgā vara, pār dvēseli – Dievs.
Visas šīs uzskaitītās lietas šo 500 gadu laikā kopš aizsākās reformācija, ir nesušas savu iespaidu ne tikai uz luterāņu baznīcām, bet arī daudzām citu konfesiju baznīcām visā pasaulē, tai skaitā arī Romas katoļu baznīcu. Reformācija ietekmēja ne tikai baznīcas, bet arī kultūras, izglītības un zinātnes attīstību visā pasaulē. Visu to uzskaitīt, ko mums devusi reformācija būtu ļoti grūti, jo tās ieguvums un devums ir nenovērtējams! Svinēsim reformāciju kopā, dosimies uz baznīcu un pateiksimies Dievam par visu to, ko Viņš mums dāvājis caur reformāciju.

Māc. Roberts Otomers
2017. gada 31.oktobris 



Sauksim lietas īstajos vārdos

Cik traki, ka mūsdienās kādreiz tik labais vārds "draugs" un "draudzene" tiek lietots, lai piesegtu laulības pākāpšanas grēku, maucību vai izvirtību, ka tu nevari vairāk bez paskaidrojumiem uz kādu sieviešu kārtas pārstāvi pateikt tā ir tava draudzene, tur nevar iztikt bez paskaidrojumiem, ka "vienkārši draudzeni" nevis "gultas biedreni" lai neteiktu vēl trakāk. Un tu nevari pateikt arī vārdu draugs uz kādu vīrieša pārstāvi, lai neatrastos kāds, kas nepadomātu tas ir domāts homo virzienā. Kādus gadus 10, 20 atpakaļ tā vēl nebija, ne1 pat nevarēja iedomāties, ka tā būs.  Tas ir traki, ka sākam zaudēt tādus labus vārdus...
Tāpat vēl viens trakums, ir ka "nedzimuša bērna slepkavība" tiek aizstāta ar vārdiem "aborts" vai "iekšējā tīrīšana". Nu jā varētu sacīt, tas tiek darīts, lai mīkstinātu vainu sirdsapziņai, bet to būtību tas nemaina. Vai ta bērns būtu kāds netīrums, ko varētu tik vienkārši izslaucīt no sevis ārā bez kādām sekām vai kāda operācija, kuru varētu pārtraukt, tā realitāte ir taču daudz trakāka...

Māc. Roberts Otomers
 2017.gada septembris


Kā '-ismi' ir padarījuši mūsu dzīvi bezjēdzīgāku



Pirms neilga laika tika publicēts mans iepriekšējais raksts par to, kāpēc mūsdienu jaunieši šodien savās dzīvēs saskaras ar bezjēdzības sajūtu. Kā jau rakstīju, es tam saredzu vairākus iemeslus divos līmeņos: personīgajā un globālajā līmenī. Iepriekšējā rakstā biju pievērsies vairāk personīgajiem iemesliem, bet šajā rakstā gribu dalīties pārdomās par globāliem iemesliem.

Es saredzu vismaz 3 "-ismus" pie šiem globālajiem iemesliem, kas kopumā Rietumu sabiedrības cilvēku dzīves ir padarījušas bezjēdzīgākas: evolūcionisms, postmodernisms, liberālisms. Lūk, manas pārdomas par katru no tiem.

Evolūcionisms

Lielu pienesumu šodienas jauniešu bezjēdzības sajūtai ir atnesusi evolūcijas teorija. Līdz 19.gs. vidum, tas ir gandrīz divus gadu tūkstošus, lielākā daļa rietumu sabiedrības cilvēku ticēja un dzīvoja ar tādu pārliecību, ka trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku ar savu jēgu un nozīmi, un ka reiz pēc nāves būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi, kāda tā bijusi. Tas daudziem jo daudziem cilvēkiem sniedza mērķa un jēgas apziņu viņu dzīvei.

Jāpiebilst arī, ka līdz Darvina laikam, 19.gs. vidum, visas zinātniskās teorijas balstījās Bībelē, tā sauktajā kreacionismā (kuras pamatā ir zinātniski uzskati, ka Dievs ir radījis šo pasauli). Arī Darvins savas zinātniskās karjeras sākumā bija pārliecināts, ka Dievs ir pasauli radījis, tikai viņa dzīves laikā viņa domas mainījās. Bet vēl joprojām internetā ir atrodami vārdi no vēstules, ko Darvins ir rakstījis savas dzīves nogalē savam draugam par savu teoriju: "Evolūcijas teorija ir hipotēzes skranda ar daudzām plaisām un caurumiem. Es esmu bieži sev jautājis: vai neesmu savu dzīvi veltījis fantāzijai... esmu gatavs raudāt ar īgnumu par savu aklumu un pieņēmumiem..." Bet, neskatoties uz to, šī teorija tik plaši šodien tiek mācīta mūsdienu skolās.

Evolūcijas teorijas pamatā, kā zināms, ir ideja, ka viss dzīvais ir radies nejaušības pēc, pats no sevis, evolucionējis, attīstījies miljardiem gadu rezultātā. Un, sekojot evolucionistu loģikai, ja jau cilvēks ir radies nejaušības pēc (nevis ir radīts ar kādu mērķi vai nolūku), tad jau viņš var savu dzīvi dzīvot, kā vien vēlas, vai nu gūstot lielus panākumus vai arī "notriecot dzīvi" dažādos veidos, dažādās izklaidēs, baudās vai atkarībās, jo kāda starpība, visi tāpat reiz nomirsim. Kādus citus secinājumus, lai jaunietis šodien izdara, ja šī teorija nospiedošā vairākumā šodien tiek mācīta mūsu skolās?

Lieki piebilst, ka evolūcijas teorija nav zinātniski pierādīts fakts, lielākā daļa no šīs teorijas pieņēmumiem līdz šodienai ir apgāzti! Drīzāk evolūcijas teorija daudziem ir vajadzīga, kā reliģisku uzskatu apkopojums, lai padarītu Dievu neeksistējošu (it kā tas būtu vispār iespējams). Un, lūk, kur tādas evolūcijas ticības izdevīgums: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts un es pats varu būt dievs! Bet reizē tas ir lielākais zaudējums jēgas zaudējums – jo tik daudzi šodien uzdod šo jaut. – kāda tam visam jēga? Protams, pēc evolūcijas teorijas sanāk, ka izdzīvo tikai stiprākais! Bet ko darīt tad, ja tu neesi stiprākais...?

Postmodernisms

Vēl vienu lielu iemeslu mūsdienu bezjēdzības sajūtai ir devusi postmodernisma ideoloģija, kas izveidojās 20.gs. vidū, kad ļoti daudzi cilvēki tik bija smagi vīlušies modernisma ideoloģijas sludinātajā progresā. Līdz kam modernisma sludinātais progress cilvēci bija novedis? Līdz abiem pasaules kariem! Tam sekoja gandrīz visu līdzšinējo vērtību noliegšana un studentu nemieri 20.gs. sešdesmitajos gados. Un radās jauna ideoloģija – postmodernisms.

Postmodernisma pamatdoma ir: absolūtas patiesības nav (ir tikai katram sava, relatīva patiesība; kas ir patiess man, ne uzreiz obligāti ir patiess arī tev). Ja absolūtas patiesības nav, tad es varu darīt, ko vien gribu, un kas tu tāds esi, lai pateiktu man, ka tā drīkst vai nedrīkst, jo mēs visi taču esam vienādi. Ja nav absolūtas patiesības, tad trūkst arī objektīvu kritēriju, pēc kā izvērtēt to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir pareizi vai nepareizi. Jo sacīt, ka kaut kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, nozīmētu, ka ir kāda objektīva patiesība, kāds objektīvs Tiesnesis debesīs, kas to varētu izvērtēt. Bet šādiem absolūtiem kritērijiem vecākiem ir daudz grūtāk mācīt savus bērnus un skolotājiem savus skolēnus.

Lieki piebilst, ka absolūtas patiesības trūkums ir ilūzija, jo postmodernie domātāji, sacīdami "absolūtas patiesības nav", paši ir izteikuši absolūtas patiesības apgalvojumu! Proti, šis teikums apgāž pats sevi – ka vienīgā absolūtā patiesība ir – ka viņas nav! Bet savukārt, ja mēs atveram vaļā Bībeli, mēs pamanīsim, ka absolūtā patiesība vēl joprojām eksistē. Jēzus sacīja saviem mācekļiem toreiz un arī mums šodien: Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. (Jņ.14:6-7) Šie vārdi mums vēl šodien norāda – kur ir patiesība – tā meklējama Jēzus personā, Viņa vārdos un darbos, par ko varam lasīt Bībelē.

Postmodernā domāšana ir ietekmējusi arī skolotāju autoritāti skolās. Šodien postmodernās ideoloģijas skatījumā skolotājs skolā vairāk nav autoritāte, bet gan līdzgaitnieks bērniem, kas palīdz bērniem iet savu attīstības ceļu. Skolēniem šodien ir vairāk tiesību nekā skolotājam, kas ir pilnīgi ačgārni. Skolnieks ir padarīts vienlīdzīgs ar skolotāju. Tas nekas, ka tavā priekšā stāv ekonomikas doktora grādu ieguvis skolotājs/pasniedzējs, bet es esmu izlasījis vienu rakstu wikipedijā un tagad varu ar viņu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.

Liberālisms

No šī "-isma" mēs padomju laikā, pateicība Dievam, tikām pasargāti, kamēr Eiropas attīstītākajās valstīs un ASV tas bija attīstījies un pieaudzis lielā plašumā. Bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī šis "-isms" ir nācis un turpina nākt lēnā, bet masīvā uzbrukumā Latvijas sabiedrībai. Liberālisms, cilvēka sagrozītas mīlestības, brīvības un tolerances vārdā, uzbrūk visiem Dieva baušļiem pēc kārtas.

Stipri vienkāršojot lietas, tas notiek tā: Dieva bauslis saka: tev nebūs slepkavot. Liberālisms saka: aborts nav slepkavība, eitanāzija nav slepkavība. Dieva bauslis saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Liberālisms saka: tu vari nodarboties ar seksu ar ko vien gribi: ar pretējā vai sava dzimuma pārstāvi vai vairākiem, ar bērniem, ar dzīvniekiem utt. (visu riebīgi pat uzskaitīt).

Tālāk Dieva bauslis saka: tev būs savu tēvu un māti godāt. Liberālisms saka: mēs paši gudrāki par vecākiem, vecākiem nav jābūt obligāti tēvam un mātei, tie var būt arī divi tēvi vai divas mātes vai pat divas trans-personas. Dieva bauslis saka: Tev nebūs melot. Liberālisms lieto taktiku: Mērķis attaisno līdzekļus. Dieva bauslis saka: Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Liberālisms saka: mums ir jābūt tolerantiem pret citādi domājošajiem, pret citiem dieviem un citām reliģijām. Un tā mēs varētu turpināt par visiem baušļiem, kas patiesībā ir visas Dieva izveidotās kārtības graušana. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu cilvēks šajā bezvērtību laikmetā jūtās apjucis un apmaldījies.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Roka roku mazgā". Tas pilnībā būtu atbilstīgi arī domājot par šiem trim "-ismiem". Šie trīs "-ismi" šodien bieži iet kopā un cits citu atbalsta, cits citu citē un papildina. Droši vien varētu vēl kādus "-ismus" šeit klāt pievienot, bet šos trīs es saredzu kā galvenos vaininiekus pie mūsdienu bezjēdzības sajūtas.

Ko darīt šajā visā, kā atgūt dzīves jēgu? Gribētu atgādināt jau pagājušajā rakstā noslēgumā izteikto mācītāja Vilhelma Buša izteikto dzīves jēgas definīciju: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Tas dod mūsu dzīvei daudz lielāku piepildījumu un jēgu, kā visi šie "-ismi" kopā salikti. Tikai Dievs var mūsu dzīvēm iedot vislielāko jēgu!

Par sevi es varu sacīt pavisam droši, ja es nepazītu Dievu, mana dzīve būtu daudz bezjēdzīgāka, es būtu sliktāks vīrs savai sievai, sliktāks tēvs saviem bērniem. Bet Dievs caur Bībeli un Baznīcu ir devis man tik daudz gudrības, kas noder ikdienā un arī citus mācot! Varbūt vērts par jaunu pārskatīt savu attieksmi pret tuvāko baznīcu un beidzot sākt to apmeklēt daudz regulārāk, kā vienreiz gadā – ziemassvētkos, kas var palīdzēt mums kļūt par Dieva bērniem un dzīvot daudz piepildītāku dzīvi pašiem par prieku un apkārtējiem par ieguvumu.
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2017.gada 7.jūnijs



Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām
Vai esat pamanījuši, ka dažkārt jauniešus var redzēt bezmērķīgi "nositam laiku" un klīstam apkārt bez nekāda nolūka? Šķiet, ka viss, kas viņus interesē, ir mobilie telefoni, izklaides, ballītes un iespēja nopelnīt ātru naudu. Vai es esmu vienīgais, kam liekas, ka kaut vai pirms vienas paaudzes tik traki nebija? Kādi ir iemesli tam, ka šodien daudziem cilvēkiem jācīnās ar bezjēdzību?
Kāds mūsdienu domātājs ir sacījis: "Tas ir šīs paaudzes lāsts, ka mūsdienu cilvēks nezina, kāda ir cilvēka dzīves jēga!" /F. Šefērs./ Pats esmu ar jauniešiem strādājis jau 16 gadus, tāpēc saprotu, ka tas nebūt nav tik vienkāršs jautājums, un tam es saredzu vairākus iespējamus iemeslus 2 līmeņos: personīgajā un globālajā. Šajā rakstā būs atspoguļoti vairāk personīgi iemesli, un par globāliem iemesliem, ja Dievs dos uzrakstīt, pēc laika nākamajā rakstā.

1. Laulības vērtības mazināšanās

Varbūt es kļūdos, bet šķiet pēdējā gadsimta laikā Latvijā laulības vērtība ir stipri samazinājusies. Pirms gadiem 50 mūsu zemē Latvijā reti bija sastopams, kad kāds šķir savu laulību vai dzīvo ārlaulībā. Lielākoties cilvēki dzīvoja laulībā – ar ko apprecējās, ar to arī visu mūžu kopā nodzīvoja. Ārlaulības attiecības un šķiršanās tika sabiedrībā nosodīta!

Vēl pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi viens otru mīloši jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet vienkārši tāpat sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk – mainītu gultas partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši visos laikos, bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā arvien vairāk tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu vidū.

Jautāsiet – kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka mums ir maz labu laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu pārkāpt laulību parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau "mest akmeņus" tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir iemācījušies laulību pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kas paši nav rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis. Bērni daudz vairāk mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt jaunietim šodien nav viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu paraugu!

Ko darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti dzīvo kopā, – kāpēc es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko nu tur vairs vecumā laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot? Padomājiet – kādu piemēru jūs rādat saviem un citu bērniem un jauniešiem? Un ko Dievs par to visu saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai viņš to ņem par sievu." (2. Moz 22:15)

Dosim labu piemēru saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim paši laulību godā, sakārtosim savas attiecības – dosimies laulībā, nedzīvosim ārlaulībā un laulības pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem laulības vērtību ar savu piemēru.

2. Ģimenes vērtības mazināšanās

Gribētos sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā brīdī droši vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs ielūkojamies dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs veltījat savai ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno uzmanību? Kam veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai uzdzīvei? Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei vai tomēr vairāk sev pašam?

Tā vien šķiet, ka materiālas vērtības jau kādu laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir pārņēmušas Rietumu sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā cilvēkus. Dievs radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas, lai tās lietotu. Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā, lai viens otru mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl vairāk nekā cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!

Par nožēlošanu – bērni šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu likties jo bagātāki cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties. Bet patiesībā notiek pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris gadiem "Panorāmā" noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz naudas, "atļautos" daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem vairāk naudas, jo mazāk bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek uzdot daudz nopietnāku jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību – bērnus vai naudu/materiālās vērtības?

Ja es šodien skatos apkārt – kam ir lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs lasām "Bērni ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas laime... Daudzi savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk bērnu. Bērni dod daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda jebkad spēs dot!

3. Darba mīlestības neaudzināšana

Darbs tik daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad, ja jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms kāda laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar tādu pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus, iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?

Kā lai citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki, to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz bezdarbības. Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba augļus.

4. Ticības vērtības mazināšanās

Kā pēdējo gribētos pieminēt vislielāko problēmu, tā ir pamatā visam iepriekš uzskaitītajam – atkrišana no ticības uz trīsvienīgo Dievu. Kā lai iegūst dzīves orientierus, kā audzināt bērnus jēgpilnai dzīvei, ja pašiem sirds nav mieru un prieku atradusi Dievā?

Vēstures gaitā var novērot parādību: jo tauta vairāk pievēršas Dievam, jo lielāku svētību Dievs tai dāvā gan garīgā, gan materiālā sfērā. Savukārt tiklīdz tauta piedzīvo augšupeju, tā sāk attālināties no Dieva, jo materiālos labumus liek augstāk par Dievu un pat Dieva vietā.

Pirmās Latvijas neatkarības laikā iksvētdienas dievkalpojumā bija pilnas baznīcas. Mūsdienās labi, ja uz Ziemassvētkiem solu rindas ir pilnas... Un mēs redzam, ka Dievs bija bagātīgi svētījis mūsu zemi – Latvija tajā laikā bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā, noziedzības līmenis bija ļoti zems, un bezjēdzības un depresijas sajūta cilvēku vidū bija daudz retāka problēma. Bet jo labāk latvietim tai laikā klājās, jo retāk tas sāka apmeklēt baznīcu.

Atmodas laikā varējām redzēt, cik pilnas bija baznīcas un cik daudzu cilvēku lūgšanas pacēlās pie Dieva pēc brīvas Latvijas! Un Dievs deva mums brīvu Latviju! Bet, līdzko materiālie labumi nostājās Dieva vietā, dzīšanās pēc tiem aizņēma vairāk laika un līdz ar to – baznīcu rindas palika tukšākas un daudzi aizmirsa Dievu. Bībelē mēs lasām: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt. 6:24)

Kādreizējais Valles baznīcas mācītājs Vilhelms Bušs savā grāmatā "Jēzus. Mūsu liktenis" raksta, ka cilvēka dzīves jēga ir: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Kad mēs kļūstam Dieva bērni, tad mainās mūsu vērtību skala, un daudzas lietas mēs redzam daudz skaidrāk. Par Dieva bērniem mēs varam kļūt tikai ticot un sekojot Jēzus Kristus mācībai, ko atrodam Bībelē.

Tāpēc atgriezīsimies pie pārbaudītām bibliskām vērtībām. Sāksim ar nopietnu ticību uz trīsvienīgo Dievu, lūgsim Dievam palīdzību, lai spējam paši laulību turēt godā un lai mums būtu gudrība būt labiem vecākiem, kas pie visiem citiem mājas pienākumiem nebaidās mācīt saviem bērniem arī Dieva baušļus: laulības svētumu, vecāku un citu autoritāšu godināšanu, dzīvības svētumu, darba tikumu utt. Tad ieguvums būs ne tikai mūsu ģimenei, bet arī visai mūsu Latvijas tautai.

Māc. Roberts Otomers
Pārbulicēts no Rīgas Apriņķa avīzes un Bauskas dzīves, 2017.gada 20.aprīlis



Pār gadskārtu Jānīts nāca 


Ja latvietim paprasītu, kas ir lielākie latviešu svētki, daudzi atbildētu – Jāņi. Latviešu tautasdziesmā lasām: Pār gads kārtu Jānīts nāca. Jānis – kļuvis tik ļoti savējais, ka kļuvis par populārāko vīriešu vārdu Latvijā.
Bet kas tas ir par Jāni, kas tā tiek daudzināts? Bet ko īsti svin šajos svētkos? Ja latviešiem jautātu, kas tad ir šo svētku pamatā, kas tur tie svinēts? Daudzi varētu stāstīt par dažādām Jāņu tradīcijām – Jāņu siera ēšanu, alus dzeršanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dziesmu dziedāšanu utt. Bet tas īsti līdz galam neatbild uz uzdoto jautājumu. Tās ir dažādas tradīcijas, kas izveidojušās laika gaitā, bet tā vēl nav pati svētku būtība.
20.gs. divdesmitajos gados Ernesta Brastiņa radīta kustība „dievturi” sacītu, ka te būtu svinami vasaras saulgrieži. Ja tas tā būtu, tad tas, kā dievturi uzstāj, būtu jāsvin jau 21./22. jūnijā, kad ir īsākā gada nakts nevis 23./24.jūnijā kā tas ir pierasts, kad kalendārā ir rakstīts, ka vārda dienas svin Jānis.
Vairāk par dievturību varat lasīt citām manā rakstā: Dievturība nav autentiskas latvietības pamatā.
Bet kas tas ir par tādu iedomātu latviešu Jāni? Turklāt latvieši jau nav vienīgie, kas svin Jāņus. Vāciešiem ir Johannes Tag, angļiem – St.John day. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet nespēju atcerēties Latvijas vēsturē kādu Jāni, kas būtu pazīstams visā pasaulē. Jānis ir pazīstams daudz dažādās tautās: angļiem – John, vāciešiem – Johannes, baltkrieviem – Jan, krieviem – Ivan. Turklāt Latvijas teritorijā nemaz nebija tāda vārda Jānis, līdz šieit neienāca kristieši. Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas vārda – Ioannes, kas ir saliktenis no diviem vārdiem ‘Dievs apžēlojies’.
Ļoti ticami, ka šis latviešu tik daudz izdaudzinātais Jānis, ir neviens cits, kā Jānis Kristītājs, par kuru Dieva Dēls Jēzus Kristus Mt.11:11 ir sacījis: „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” Šo domu pastiprina vēl arī tas, ka latviešiem nemaz tāds vārds ‘Jānis’ nav sastopams, pirms kristīgās ticības atnākšanas uz Latviju. Tas ir tik priecīgi, ka arī senie latvieši tik augstu vērtējuši Jāni Kristītāju, ka tik plaši svinēja Jāņu dienu.

Latviešu dainu Jānis ir izskatās pēc aizsūnojoša Jāņa Kristītāja. Bībelē attēlotais Jānis Kristītājs ir vientuļnieks, kas dzīvo tuksnesī, staigā kamieļu drēbēs, pārtiek no siseņu medus un tomēr daudz ļaudis no visurienes nāk klausīties viņa gudrībā, ko viņš sludina. Dainu Jānis pūš tauri un rībina bungas:

Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Jānītim vara taure,
Manim dziesmu vācelīte;
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņu nodziedāju.

Taures pūšana un bungu rībināšana parasti ir pirms kādas nozīmīgas vēsts paziņošanas. Ko Jānis grib pavēstīt? Jānis Kristītājs visiem ziņo un sludina lielu prieku, kas pasaulei ir noticis – par Pestītāja – Glābēja nākšanu, kā to lasām Mk.1:6-7 „Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.”
Jānis ir kā ceļa sagatavotājs augstam viesim, ‘sarkanā tepiķīša izritinātājs’ Jēzus priekšā. Jānis ir līgavaiņa draugs, kas paziņo par Līgavaiņa ierašanos pasaulē. Vai mūs senči dzīvesdraugu noskatot nav ko līdzīgi domājuši? Līgavaiņa drauga uzdevums bija pierunāt līgavaiņa izredzēto meitu nākt pie līgavaiņa par sievu. Kā gan tu tā iesi un pats sevi lielīsi, reklamēsi izredzētajai? Tāpēc līgavainis sūtīja savu uzticamu draugu, kas labi to varētu izdarīt. Bībelē mēs redzam, ka visa kristīgā Baznīca tiek saukta – līgava un Kristus – līgavainis. Šis līgavainis ir nācis, lai visus savus ticīgos vestu uz debesu valstības kāzu mielastu.
Kāda tad bija Jāņa Kristītāja sludinātā galvenā vēsts: atgriezieties no grēkiem, ticiet uz Jēzu Kristu un liecieties ikviens kristīties Viņa vārdā. (Mk.1:4; Jņ.3:30) Kas šo Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni! Tā būtu Jāņu dienu īstā vēsts!

Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.

Mums kristiešiem uz šo nopietnību tauta ir jāmudina uz to, kas Kas Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni un arī Dieva bērni.

Bet nu jau diemžēl kādu labu laiku Latvijā Jāņa Kristītāja diena ir pilnīgi pārvērtusies līdz nepazīšanai. No dienas , kad vajadzētu domāt par atgriešanos no saviem grēkiem, tā ir tapusi par grēkā mešanās dienu.
Pārmērīga alkohola lietošana. Jau no bērnības atceros, kā tieši pirms šīs dienas veikalos tiek iztukšoti visi alus plaukti. Nebūtu jau nekā nosodoša tad, ja ļaudis kulturāli pasēdētu un ar mēra sajūtu iedzertu alu, bet tad ja cilvēks vairs sevi nekontrolē un taisni nevar nostaigāt, un dzērumā sastrādā visādas muļķības, tad jau gan ir problēma.
Papardes zieda meklēšana - Laulība nodalīta no seksa.  Ja jau papardes ziedu meklēt dotos laulāti pāri, tad jau tur nebūtu nekā peļama, bet tā kā uz to tiek mudināti arī visi neprecētie un vēl dažādās izpausmēs, tad saprotams, ka Dievam visi ārlaulības sakari ir skumdina.
Dziesmu dziedāšana pagānu dievībām (dēmoniem) - Laimai, Pērkonam u.c. Visādu ticējumu un māņticību izdziedāšana. Visām šim lietām kristiešiem būtu jābūt svešām un jāturas no tām pa gabalu, jo pirmais bauslis skan: Es esmu Dievs tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Žēl, ka šie svētki laika gaitā tik ļoti paganizējušies. Jāņu svētki ir sagrozīti, bet Jāņa vārds vēljoprojām paliek dzirdams, jo viņš ir izcilākais pravietis.

Tātad kopsavelkot:
IR SUPER ģimenei sanākt kopā dabā pie ugunskura, cept gaļu un dziedāt dziesmas (tik ne elkdievības un māņticību)  ... un galvenais atcerēties Jāni Kristītāju, kas mudināja atgriezties no grēkiem, ticēt uz Jēzu un likties kristīties Dieva vārdā!
IR GRĒKS, ja cilvēks piedzeras, ļauj vaļu seksuālai izvirtībai jeb laulības pārkāpšanai un dzied dziesmas, izpilda rituālus pagānu dievībām (dēmoniem) – Laimai, Pērkonam...

Turēsim Jāni Kristītāju īstā godā šajos svētkos, būsim īstie Jāņa bērni, staigāsim viņa pēdās, sekojot viņa sludinātajai vēstij!
Māc. Roberts Otomers
2016.gada 20.jūnijs


Pozitīvais 'nē' sievietēm mācītājām 

“Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, kā nest 25 kg kartupeļus....”

Šā gada 3. un 4. jūnijā notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 27. Sinode. Sinode ir mūsu Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija, kur sapulcējas kopā visi mūsu Baznīcas bīskapi, mācītāji un draudzes priekšnieki. Plašākas sabiedrības uzmanību šī sinode ir piesaistījusi ar lēmumu Baznīcas satversmē nostiprināt to, ka mācītāja amatā var ordinēt tikai vīriešus.
Šī patiešām ir vēsturiska sinode, par kuru noteikti runās un atcerēsies vēl daudzus gadu desmitus visā pasaulē. Kamēr lielākā daļa rietumu luterāņu Baznīcas arvien tālāk un tālāk atkāpjas no Jēzus Kristus mācības, kādu to mēs atrodam Bībelē, tikmēr mūsu Baznīca ir spējusi parādīt savu mugurkaulu un uzticību Jēzum Kristum, par spīti milzīgam spiedienam, ko Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir saņēmusi no citām Eiropas luterāņu Baznīcām un organizācijām.

Bibliskais pamatojums tikai vīriešu ordinācijai starp daudzām citām rakstu vietām, visskaidrāk redzams šajās 2 rakstu vietās:

1.Moz.1:18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."

1.Kor.14:34-37: "34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā.
35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.
36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis?
37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle."

Gandrīz 2000 gadu Kristīgā Baznīca visā pasaulē ir sekojusi šai Kristus pavēlei. Un tikai pēdējos gadu desmitus dažādas luterāņu baznīcas Eiropā un ASV, liberālā teoloģijas ietekmētas, ir atkāpušās no Kristus pavēles un svēto rakstu autoritātes, cilvēku gudrību pacēluši augstāk par Dieva gudrību un sākušas ordinēt arī sievietes. Un tam līdzi ir nākušas smagas sekas: mācītāja amata vērtības dramatiska krišanās šajās baznīcās, morāles vērtību degradācija kā baznīcā tā apkārtējā sabiedrībā, seksuāla visatļautība, viendzimuma pāru svētīšana un laulāšana, cilvēku masveida izstāšanās no baznīcas utt.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku!" Tieši tas notiek ar baznīcām, kas atkāpjas no Dieva pavēlēm vienā lietā, tam seko līdzi vēl daudzas citas. Un jo tālāk, jo trakāk. Un mūsu baznīca nevēlas iet šajā virzienā.

Patlaban gan pasaulē, gan arī Latvijā citas tradicionālas konfesijas – Romas katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti – visi ordinē mācītāja/priestera amatā tikai vīriešus. Tikai liberālie luterāņi, adventisti un kādas jaunās kustībās mācītājas var būt sievietes.

Un tieši šajā kontekstā ir liels prieks, ka absolūti lielākā daļa mūsu luteriskā Baznīca vēl joprojām turas pie tās izveidotāja – Jēzus Kristus – mācības. Bez Jēzus Kristus mācības pamata neviena baznīca nevar pastāvēt. Šajā sinodē, lai nostiprinātu mūsu baznīcas jau pastāvošo ticību un kārtību, sinodes dalībnieki balsoja par Baznīcas satversmes 133.panta grozīšanu, ka mācītāja amatā ordinēti var tikt tikai vīrieši. No 282 sinodes dalībniekiem: PAR balsoja – 201 (77,3 %), PRET balsoja – 59 (22,7 %), ATTURĒJĀS – 22.

Jāatceras, ka sinodes balsotāji ne visi ir teologi, tur ir gan mācītāji, gan draudžu priekšnieki. Iepriekš, pirms vairākiem mēnešiem, mācītāju konferencē, kur mācītāji balsoja par šo jautājuma atbilstību Svētajiem rakstiem, PAR nobalsoja vairāk kā 90 % mācītāju. Tā kā tas nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga privāts viedoklis, kā tas mēdijos pirms tam ir izskanējis, bet gan mūsu baznīcas absolūtā vairākuma viedoklis.

Un, domājot par pretējā viedokļa paudējiem, skumji ir tas, ka tad, kad ir iespēja izteikties un izklāstīt savu viedokli vairākās prāvesta iecirkņa sapulces, arī 2 mācītāju konferencēs par šo tēmu, tad pretējā viedokļa paudēji nemaz īpaši nav uz to gatavojušies, tad viņu balsis diemžēl knapi paceļas, bet pēc tam viņi dodas pie mēdijiem un tur pauž savu viedokli jautājumā, kas ir pēc savas būtības baznīcas iekšēja lieta un apvaino baznīcu, ka par maz ir bijusi iespēja diskusijām. Taču iespējas jau bija, bet tās netika izmantotas. Skumji, ka pretējā viedokļa paudēji nevis runā baznīcas sapulcēs par jautājumu pēc būtības, bet mēdijos uzbrūk arhibīskapa personai, mēģinot viņu nomelnot lietās, ko viņš nemaz nav pelnījis.

Kādiem varētu likties, ka šī Kristus pavēle ir sievieti diskriminējoša, bet tā nav! Šī pavēle ir dota, lai pasargātu sievietes no tādas nastas, kas viņām nav jānes. Šis Kristus aizliegums neattiecas ne uz ko citu, kā tikai to, ka sievietes nedrīkst mācīt draudzes dievkalpojumos, vadīt draudzi, visu pārējo viņas ir aicinātas darīt. Mūsu baznīcā ir ļoti daudz lietu, kur kalpo sievietes: svētdienas skolā, jauniešu darbā, diakonijā, sievu vakaros, korī, pie ērģelēm, draudzes padomēs u.c.

Kā sinodē sacīja virsvaldes sekretārs R. Ganiņš: "Es ļoti mīlu savu sievu, bet, ja jau sieviešu līdztiesība, tādā gadījumā jābūt konsekventiem līdz galam. Piemēram, ja mums uz mājām kāds atved 50 kg kartupeļu, tad 25 kg nesu es, un 25 kg nes sieva. Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, nekā nest 25 kg kartupeļus."

Pēc maniem novērojumiem, katra sieviete ir priecīga, ka viņa var atrast vīrieti, kas par viņu uzņemas atbildību, gādā un rūpējās, un ar ko kopā tiek dalīti prieki un bēdas, kura vadībā doties pa dzīvi. Ir gan sievietes, kas grib uzkundzēties un valdīt par vīriešiem, tā vēlme jau paliek, bet tas nekad nedara sievieti patiesi laimīgu. Tāda ir Dieva iecerētā kārtība uz zemes! Kas pēc tās dzīvo, tie var kļūt patiesi laimīgi...
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 8.jūnijs


Par Stambulas konvenciju
 
 Īsas pārdomas par Stambulas konvenciju. Manu uzmanību šai konvencijā piesaistīja 4.3. pants: "Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte), rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss."

Ko nozīmē "sociālais dzimums (dzimte)"? Dzimte ir tulkojums no vārda "gender". Tā ir jaunā ideoloģija, kas nāk no Eiropas. Šī ideoloģija saka, ka cilvēks var izvēlēties, kas viņš ir – vīrietis, sieviete, transpersona utt.

Kādas konsekvences var būt potenciālas sekas šai ideoloģijai? Piem., cilvēks, kas bioloģiski ir vīrietis un izskatās, kā vīrietis, var ieiet sieviešu tualetē vai arī sieviešu ģērbtuvē baseinā, jo viņš jūtās, kā sieviete. Un Stambulas konvekcija viņu ar likuma spēku aizsargā, ja kāda sieviete gribētu viņu izdzīt no turienes laukā – tā taču ir vardarbība pret šo cilvēku. Tādi precedenti Eiropā ir bijuši. Vai mēs to Latvijā arī gribam?

Ko nozīmē dzimumorientācija? – heteroseksuāļi, homoseksuāļi, biseksuāli, transseksuāļi, interseksuāļi utt. Katrs jau tur var palikt apakšā savu izpratni.

Es piekrītu, ka vajag cīnīties pret vardarbību, bet šādā redakcijā Stambulas konvencija ar vienu roku cīnās pret vardarbību, bet ar otru veicinām seksuālu visatļautību un gender ideoloģijas akceptēšanu Latvijā.

Tas ir tik velnišķs gājiens. Šīs konvencijas autori cēla aizsega vārdā – cīņā pret vardarbību pret sievietēm – grib uzspiest savu dzimumideoloģiju visiem Eiropas iedzīvotājiem. Kāda gan dzimumorientācijai un dzimtei ir saistība vardarbību pret sievietēm...? Skaidrs ir, ka vienu pašu dzimumideoloģijas tēmu nevar "izbīdīt" cauri, tas vienmēr ir jādara kaut kā cita aizsegā.

Ko gan dos mums šīs konvencijas parakstīšana? Mums jau tāpat ir daudz labu likumu, kas aizsargā sievietes pret vardarbību, mums tikai pie tiem jāturas. Bet šī konvencija neko būtiski jaunu cīņā ar vardarbību pret sievietēm neienesīs, bet tikai dos lielāku zaļo gaismu seksuālai izlaidībai un gender ideoloģijai.
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 21.maijs




Pārdomas par Eitanāziju



Nesen sabiedrību satricināja ar rīkles vēzi slimā Viestura Bundžas vēlme izbeigt savu dzīvi ar eitanāziju. Šis jautājums raisījis diskusiju sabiedrībā, un arī manī tas ir raisījis pārdomas, ar kurām vēlējos padalīties.
Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt...? /Ec.33:11/

Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam atņemt sev dzīvību?

Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt kādas sliktas un nevēlamas lietas ar "mazāk sāpīgiem" vārdiem, piemēram, kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar "apvienošanu" vai "konsolidēšanu", nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar "mākslīgais aborts" vai "iekšējā tīrīšana", laulības pārkāpšanu aizstāt ar "dzīvošanu kopā" u.tml.

Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi, tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks...

Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums... BET mēs taču zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas... Mums katram ir nemirstīga dvēsele, kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – "Attaisnots!" un dodies uz debesu valstību; otrais – "Vainīgs!" un dodies uz elli! Un noteikti nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis slepkavības) grēka nastu.

Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli "Tev nebūs slepkavot". Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā jāatbild.

Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja, neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz būs Dieva priekšā jāatbild?

Visbiežāk eitanāzija tiek attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.

Kā lasām raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām, viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus...

Tieši ciešanās lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.

Ja mēs mūsu mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks – mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties – atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā... Kāpēc vajag vēl vienu grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?

Atļaujot eitanāziju, pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju noklusēta pienākuma pēc... To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem, kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).

Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!

P.S. Dažas domas no paliatīviem ārstiem:
- eitanāzija sāpju dēļ nav nepieciešama, jo šodien ir tādas zāles, ka visas sāpes var noņemt.
- eitanāzija cita iemeslu dēļ taču ir pašnāvība, baušļa "tev nebūs slepkavot" pārkāpums
- bieži ir kad tuvinieki spiež uz eitanāziju naudas vai īpašuma dēļ
- Viesturs Bundža vāca naudu eitanāzijai nezinādams, ka ir zāles, kas var noņemt sāpes, tas bija izmisuma solis, bet tad, kad viņam ar zālēm sāpes noņēma - viņš teica, ka tā var dzīvot un strādāt
- kad mūsu tuviniekiem klājas grūti, mēs taču nedomājam, kā viņu nogalināt, bet kā viņam palīdzēt.

Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 29.aprīlis


Evaņģēlijs (labā vēsts) homoseksuāļiem
Viena labi pazīstama sieviete no ASV man stāstīja kādu gadījumu: Kad viņas draudzē ASV tika nolasīta šī rakstu vieta pirms sprediķa: "9 Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? 10 Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne prieka zēni, ne homoseksuāļi, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. 11 Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā." (1.Kor.6:9-11)
Kāds homoseksuāls vīrietis baznīcā bija uzlecis kājās uz sola un skaļā balsī mācītājām vaicāja: Vai jūs teicāt, BIJA, BIJA? Vai tas nozīmē, ka es tāds varu arī tālāk nebūt? - JĀ, VAR!!
Jā tieši to šī raktu vieta apgalvo. Ka neviens par homoseksuāli nepiedzimst, tā ir nomaldījusies izvēle kā raksta apustulis Pāvils "Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos." (Rom.1:27), kas pieņemta dzīves laikā, no kuras var atgriezties, to nožēlot un piedzīvot dvēseles dziedināšanu kā pie jebkura cita grēka.
Dievs te saka, ka homoseksuāli līdzīgi kā kādi citos grēkos iestiguši un nenožēlojuši cilvēki debesu valstību neiemantos. Bet pats labākais ir 11 pantā, kur mēs redzam, ka Dievs saka, ka daži no jums tādi bija, bet ir atpestīti, glābti no tā caur ticību uz Jēzu Kristu, proti, ka Korintas draudzē tie bija labi zināmi gadījumi, kad kādi cilvēki, kas bijuši nomaldījušies homoseksuālismā atgriežas pie dabiskās dzimumdzīves.
Un tāpēc arī kristīgā Baznīca visos laikos ir uzskatījusi, ka vislabākā palīdzība šiem cilvēkiem ir nevis atzīties šajā grēkā un iznākt "gaismā" (jo pēc tam jau diži labāk tāpat nepaliek pēc novērojumiem no malas), bet gan ieraudzīt, cik tā ir maldīga izvēle, kuru var nožēlot un lūgt pēc Dieva palīdzības, lai Viņš atgriež no neķītrās iekāres. un tādi gadījumi ir diezgan daudz. Redzamākais no tādiem bija, kad kādus 10 gadus atpakaļ ASV geju organizācijas vadītājs aprecējās ar lesbiešu organizācijas vadītāju, nākot pie kristīgās ticības un saceļot milzīgu skandālu homoseksuāļu starpā ASV un Latvijā par to varēja lasīt laikrakstā "Rītdiena".

Māc. Roberts Otomers
2016.gada 20.aprīlis


Kas ir mājapmeklējums? Diakonijas sirds



Iz manas mammas, Gaiļezera slimnīcas kapelānes, diakonijas darbinieces Ritas Otomeres pieredzes:

Pirms pieciem gadiem man iedeva zaļu žurnāliņu, kurā bija draudzes locekļu vārdi un uzvārdi, dzimšanas datumi un adreses. Tā es sāku mājapmeklējumus. Es nepazinu nevienu no šiem draudzes locekļiem…
Kas ir mājapmeklējumi? Tos bieži nepamana. Tas nav uzkāpt uz skatuves, nolasīt referātu un saņemt aplausus. Bieži tā ir cilvēka pēdējā saikne ar Baznīcu. Un tomēr mājapmeklējumi ir un paliek diakonijas sirds. Man bieži teikuši – diakons nav sociālais darbinieks. Tev nav jādara sociālā darbinieka pienākumi. Diakonijas uzdevums ir draudzes locekļu garīgā aprūpe. Bet vai dzīvē ir viegli novilkt robežas?
Tu ej ar drebošu sirdi pie nepazīstamiem draudzes locekļiem. Sarunas prasa nedalītu uzmanību, tu mēģini saklausīt sarunas sarkano pavedienu. Sarunām ir jēga, ja tās ir jūtu līmenī. Tev ir jāatrod ceļš uz katra cilvēka sirdi… Vēlāk jau viņi tevi gaida. Tad jau viņi priecājas par tavu apmeklējumu un telefona zvanu. Tu to sajūti ar sirdi…
Kas ir diakonija? Mēģināšu atbildēt.
Diakonija – kopējas lūgšanas un Dieva vārda pārrunāšana un lasīšana. Mācītājs, kurš mājās vai slimnīcā izsniedz Svēto Vakarēdienu, draudzes locekļiem, kuri ir vecuma vai slimības nespēkā. Tā ir kopīga diakona un mācītāja kalpošana.
Diakonija – tas ir prieks cilvēku acīs, kad viņi netiek aizmirsti nozīmīgā dzīves jubilejā. Viņi smaida ar acīm, viņu prieks ir neviltots, jo viņi ir bagāti Dievā. Viņi ir Dieva bērni. Mājapmeklējumos tu iemācies klausīties cilvēku stāstos par koncentrācijas nometnēs izciestajām šausmām, par noasiņošanu astoņpadsmit gadu vecumā kaujas laukā, un bērnības atmiņās – par vectēvu mācītāju, skaisto, ceriņos iegrimušo Vecmīlgrāvi, Dombrovska ieguldījumu Vecmīlgrāvja vēsturē. Nepieciešamas jēgpilnas, siltas sarunas.
Diakonija – tā ir psihiatriskā slimnīca ar durvīm bez kliņķiem, cilvēku ārprātīgie kliedzieni, desmit cilvēku vienā drūmā palātā. Tā ir Gaiļezera slimnīcas reanimācija, kur draudzes loceklei ir pieslēgti neskaitāmi vadiņi un uzlikta skābekļa maska. Viņas seja ir norasojusi, trūkst elpas. Viņas acis jautā – vai tas ir viss? Mēs kopā lūdzam Tēvreizi… Otrā dienā viņa tiek pārvesta uz parasto slimnīcas palātu. Ir uzlabojusies viņas veselība.
Diakonija – sieviete, kurai vilciens ir nobraucis kājas, cilvēki ratiņkrēslos, guļoša jauna sieviete ar izkaisīto sklerozi, sievietes vaimanas, ka viņas dēls mirst ar vēzi, pamperi un Alcheimera slimība, kas pamazām saēd cilvēka smadzenes.
Tā ir diakonija. Tā ir savas bezspēcības apzināšanās, kad tevi lūdz atnākt draudzes loceklis, kuram mirst mamma.
Diakonija – tā ir pilna istaba un gaitenis dzīvoklī ar Ziemsvētku pakām. Ledusskapis, kas neiztur slodzi, salūst, viss pludo. Tu saslimsti. Tu zvani cilvēkiem, ka šīs pakas iznēsās tavs vīrs. Un tad viņš nes pakas, un cilvēki viņam dod ābolus, dzērvenes, medu un ievārījumu ar vēlējumiem man ātrāk atveseļoties.
Diakonija – zvans no sievietes, ka pie viņas šodien nav atnācis kopējs un atnesis maizi. Tu nes maizi un atpakalceļā salauz kāju divās vietās, un esi trīs mēnešus izsista no ikdienas ritma. Operācija, skrūvju un šuvju izņemšana. Un tad kāda apbrīnojama draudzes sieviete katru otro dienu tev nes siltas pusdienas, brauc uz tirgu un pērk zivis, jo tev taču tās vajag, lai sadzītu kāja. Pateicos tiem draudzes locekļiem, kuri mani apciemoja šajā laikā. Sarunas ar viņiem stiprināja mani. Bija tāda kā saikne un vienotības izjūta ar draudzi. Arī tā ir diakonija.
Mans kalpošanas termiņš drīz beigsies, bet šie cilvēki paliks manā sirdī. Daudzi ir aizgājuši mūžībā, bet vēl joprojām mīt manā sirdī. Kāds vīrietis rakstīja dzeju, un, kad mēs gājām pastā nomaksāt viņa rēķinus, viņš katrreiz pasta darbiniecēm veltīja kādu savu dzejolīti. Viņas ļoti par to priecājās. Viņš ir jau mūžībā. Man ir saglabājies dzejolis, ko viņš veltīja man.
Vai ir bijis viegli vai grūti? Tam nav nozīmes. Esmu sajutusi ļoti daudz beznosacījuma mīlestības no šiem cilvēkiem, kuri sava nespēka dēļ ir palikuši “aiz baznīcas durvīm”. Viņi ir stiprinājuši manu ticību, esmu mācījusies no viņiem piedot un atkal uzticēties cilvēkiem, esmu mācījusies no viņiem, kā tikt pāri kritikai un nenēsāt rūgtumu sirdī.
Katrā ziņā es noteikti esmu un palikšu tikai ieguvēja no tā, ka pirms pieciem gadiem man rokās ielika zaļu žurnāliņu, ar cilvēku datiem, kuri man neizteica pilnīgi neko. Katrs cilvēks man bija kā balta lapa… Dievs vienmēr bija klātesošs mājapmeklējumā, Viņš mani sargāja un vadīja. Varbūt man neizdevās rakstā izteikt visu mīlestību, ko jūtu pret katru no draudzes locekļiem, kurus satiku mājapmeklējumos. Dieva klātbūtnes apzināšanās lai dod spēku un palīdz viņiem dzīves ceļā!

Rita Otomere, Rīgas Gaiļezera slimnīcas kapelāne
Pārpublicēts no Laikraksta "Svētdienas rīts", 2016.gada 15.aprīlis



Lieldienu sveiciens
  


1.Kor.1:21 Muļķīgā sludināšana

21 Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu.

Tuvojās Lieldienas! Es atceros, ka man, kā mazam bērnam, šie svētki likās nedaudz jocīgi – zaķis dēj olas, pēc tam tās olas vēl jākrāso un ko darīt ja tev olas tā nemaz tā negaršo? Es nevarēju saprast – kāpēc tie ir tik lieli svētki un vēl par godu olām? Ir dzirdēts pat apzīmējums – oliņsvētki. Tāpat vēl es nekādi nevarēju saprast – kāpēc šajos svētkos ir tik daudz dažādu svētku dienu nosaukumu – Zaļā Ceturtdiena, Lielā Piektdiena, Klusā Sestdiena un Lieldienas? Un kāds šiem visiem svētku dienu nosaukumiem sakars ar olām?
Tikai vēlāk, kad jaunības gados sāku iet uz baznīcu, man beidzot viss tapa skaidrs. Es sapratu, ka Lieldienu svētku izcelsmei nav nekāda sakara ar olām (tās tikai vēlāk parādījušās un pārņēmušas svētku patieso būtību). Izrādījās, ka šo svētku būtība ir saistīta ar kādu ļoti īpašu vīru, kas dzīvojis šeit uz zemes pirms nepilniem 2000 gadiem – vārdā Jēzus Kristus. Un beidzot man tapa skaidri arī svētku dienu nosaukumi:
Zaļā Ceturtdiena – diena, ka Jēzus pirmo reizi svinēja Svēto Vakarēdienu.
Lielā Piektdiena – ar ko šī diena tik liela? – šajā dienā Jēzus Kristus tika piesists pie krusta staba un nomira par visas cilvēces grēkiem – arī maniem un taviem!
Klusā Sestdiena – kāpēc šī diena ir klusa? – tā ir diena, kurā Jēzus gulēja kapā.
Lieldienas – ar ko šī diena tik liela? – šai dienā notiek lielākais brīnums pasaules vēsturē – Jēzus Kristus augšāmceļas no mirušajiem un parādās vairāk kā 500 aculieciniekiem.
Šis Jēzus Kristus bija tik ievērojams vīrs, ka mēs vēl šobaltdien gadus skaitam pēc Viņa piedzimšanas – mēs dzīvojam 2016.gadā pēc Viņa piedzimšanas. Nav jau neviena cita ievērojama notikuma ap to laiku, kāpēc mums gadi būtu jāskaita, sākot no tā laika. Jūdi vēl joprojām gadus skaita savā kalendārā pēc pasaules radīšanas, bet rietumu pasaule pēc Jēzus. Kopš aptuveni 33.g., kad Jēzus nomira un augšāmcēlās no mirušajiem, jau pagājuši nepilni 2000 gadi un jau ilgi Lieldienas tiek svinētas visā plašajā pasaulē!
Un tur patiešām ir ko svinēt! Dievs redzēja, ka cilvēks pats nav spējīgs nodzīvot perfektu dzīvi, lai ar savu perfekto dzīvi iemantotu debesu valstību. Katram cilvēkam ir sava grēka nasta, kuru mēs gribētu, lai neviens nekad neuzzinātu, neatklātu! Bet tās sliktās ziņas ir, ka no Dieva to nenoslēpsi un Viņš jau to zina. Šī grēka nasta ir mūsu lielākais šķērslis, lai iemantotu debesu valstību. Dievs to redzēja, ka nav neviena cilvēka, ne viena paša, kas spētu debesu valstību iemantot pats ar saviem spēkiem un tāpēc sūtīja pasaulē savu vienīgo Dēlu, lai samaksātu izpirkuma maksu par mums visiem! Un tā pie krusta notiek lielākā apmaiņa pasaules vēsturē – Kristus uzņem uz sevis visus cilvēces grēkus un pretī dāvā mūžīgo dzīvību un debesu valstību! Un tas patiešām ir svinēšanas un priecāšanās vērts! Tikai tie, kas savā dzīvē ticēs un paļausies uz Jēzu Kristu varēs iemantot debesu valstību, pārējiem būs jādodas uz elli! Ja Jēzus nebūtu nācis šai pasaulē, neviens cilvēks debesu valstību nevarētu mantot!
Tāpēc dosimies arī šajā nedēļā uz tuvāko baznīcu, lai izdzīvotu kopā šos svētku notikumus un priecātos kopā par Kristus paveikto mūsu labā!
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 26.marts



Dievkalpojums - Dievs kalpo jums

Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka uz baznīcas dievkalpojumu skatās tā, ka mums tur būtu jāiet kalpot Dievam, ka atnākot uz dievkalpojumu mēs kaut ko dodam Dievam. Visas nedēļas garumā mēs strādājam darba devējam, mēs atvēlam laiku saviem bērniem un tad vēl baznīca tagad no mums sagaida, ka ziedosim laiku arī Dievam. Bet īstenība, ja mēs tā pasakatāmies, ar ko tad diži tā cilvēks kalpo Dievam dievaklpojumā?... Vai tik viss nav otrādāk? ... Mums latviešu valodā ir brīnišķīgs vārds:
Dievkalpojums - Dievs kalpo jums
Šis vārds jau mums pasaka daudz ko priekšā, ka nevis mēs cilvēki nākam, lai kalpotu Dievam, bet patiesībā ir otrādāk, ka dievkalpojums ir vienīgā vieta, kur varam pirmām kārtām nākt kā saņēmēji, jo dievkalpojums ir vieta, kur Dievs nāk kalpot mums. Un ja mēs paskatāmies uz galvenajām dievkalpojuma sastāvdaļām, kam tās ir domātas - Dievam vai mums?:
•Grēku piedošana – Dievam to vajag? – nē, mums
•Sprediķis – Dievam to vajag? – nē, mums, lai iepazītu Dievu & nonāktu debesīs
•Lūgšana – Dievam to vajag? – nē, mums, jo mēs lūdzam, lai Dievs atbild mūsu vajadzībām
•Sv. Vakarēdiens – atkal Dieva dāvana mums
•Ticības apl., dziesmas – mūsu slava, pateicība Dievam
Dziesmā, ko Luters uzrakstīja ar mērķi mācīt 10 baušļus, baznīca dziedāja: "Tev svēto dienu svētīt būs, Lai miers pār tavu namu plūst, nekādu darbu nestrādāt, Lai Dievs var tavā sirdī nākt.. Lai slavēts Dievs!"
Luters raksturoja dievkalpojumu kā cilvēku, kas nāk ar tukšu maisu. Paša dievkalpojuma iesākumā tiek piesaukt Trīsvienīgais Dievs. Šis vārds ir kā žēlastība un piedošana, kas tiek ielikts mūsu tukšajā maisā. Tad mēs nožēlojam grēkus - "Mīļais Dievs, mans maiss ir tukšs" un Jēzus Kristus piedod mums mūsu grēkus, dzirdot to caur mācītāja muti un roku uzlikšanu. Un atkal tas ir manā maisā. Svēto rakstu lasījumos Dievs dāvā vēl vairāk žēlastības un žēlsirdības. Sprediķis ir pilns ar evaņģēliju, kas ir Dieva spēks ikvienam, kas tic. Jau klausoties to vien, tas piepilda mūsu maisu. Tiek pasniegts vakarēdiens, Jēzus miesa un asinis, un atkal tas ir mūsu maisā.
Nenoliedzami, ka dievkalpojumā mēs pateicamies par Dieva dāvanām. Mēs slavējam Viņu un apliecinām, ka Viņš ir šīs pasaules Kungs un arī mūsu Kungs. Taču galvenais ir, ka Viņš ir piepildījis mūsu maisus ar piedošanu, mieru, mīlestību un žēlsirdību.
Mēs aizejam prom no dievkalpojuma ar maisu pār plecu un drīz atrodam pelitojumu tam, ko Kungs ir devis. Mūsu dzīvesbiedrs grēko pret mums, un mēs grēkojam pret viņu. Ko mēs darām? Mēs atveram savu maisu: "Redzi te ir maiss pilns ar žēlastību, mīlestību un piedošanu. Paņem no tā arī sev." Mūsu bērni grēko pret mums, mūsu kolēģi mūs sarūgtina, mūsu tuvākie mūs iedzen stūrī. Mēs atbildam: "Lūk man ir pilns maiss ar piedošanu. Ņemiet, tā pieder jums." Mēs sastopam cilvēku trūkumā un nespējam viņam paiet garām: "Draugs, esmu saņēmis no Kunga žēlastību. Lūdzu saņem žēlsirdību un mīlestību arī no manis."
Katrā svētdienā Kungs mūs atkal aicina Savā mīlestības klātbūtnē un pie sava apsolījuma Vārda (Bībeles), lai atkal uzpildītu mūsu maisu un sūtītu atpakaļ pasaulē.
/M.Herisons - Kristu apžēlojies/
Māc. Roberts Otomers
2016.gada 1.marts

Ziemassvētki = Kristus piedzimšanas svētki

 Ja ziemassvētki būtu par ziemu, tad mums būtu liels pamats noskumt, jo ziemas pagaidām vēl nav. Ja mēs svinētu ziemai svētkus, tad jau tie būtu jāsvin tai dienā, kad uzsnieg pirmais sniegs, bet mēs šos svētkus svinam katru gadu 1 un tai pašā datumā. Tā nu ir sanācis, ka Jēzus Kristus ir piedzimis ziemā, tad šajā dienā arī svinam pestītāja dzimšanas dienu. Citās tautās šie svētki veiksmīgāk nosaukti, krieviski - Rožģestvo Hristovo = no vārda piedzimšana, Kristus ir piedzimis, angliski - Christmas - no Kristus nākšanas šai pasaulē. Lai jūsu sirdis ielīksmojas,mums pestītājs, grēku izpircējs un piedevējs ir dzimis Bētlemē, Dāvida pilsētā. Svētīgus Kristus piedzimšanas svētkus!

Māc. Roberts Otomers
2015. gada 25.decembris