11.novembrī liku svecītes pie pieminekļa brīvības cīnītājiem, atceroties viņu nesavtīgo mīlestību pret savu zemi un valsti. Un jau nākamajā dienā uzzināju: ja, bērnam piedzimstot, viņam nav tēva, bet mātei ir partnere, tad labumus, ko iepriekš varēja iegūt tikai tēvs, nu saņems mātes partnere. Lasu tālāk: to lēmusi Satversmes tiesa. Kāds kontrasts! Vakar svinēt par atbrīvotu Rīgu, šodien – raudāt par savu valsti, nesaprotot, kurp ejam.
Jāatzīst, par Satversmes tiesu zinu maz. Tā man asociējas ar kaut ko ļoti stabilu, gandrīz vai kā savu draugu, kurš klusi stāv sardzē par valsts vērtībām. Bet nu šī tiesa apgalvo, ka ģimene ir ne tikai vīrs, sieva un bērni vai asinsradniecībā esošie, bet arī “partneri”. Kopš kura laika tā? Hmm! Varbūt 18. novembrī būtu jāsvin atbrīvotā seksualitāte?
Vēl nesen Saeima noraidīja priekšlikumu partnerattiecību legalizācijai. Es atviegloti nopūtos, domāju, ka uz brīdi cīņa ir atlikta. Bet nekā, ienaidnieks bez cīņas ienāca pa citam durvīm – caur Satversmes tiesu. Vai tiešām Satversmes sapulces dalībnieki pirms 100 gadiem savos trakākajos murgos varēja nojaust, ka kādu dienu būs runa par šādu “ģimenes” modeli? Uz to man kādā sarunā teica, ka Jānis Čakste bijis progresīvs cilvēks un, ja dzīvotu šodien, tad arī tā domātu… Redz, kā!
Skatos uz saviem bērniem, un viņu acīs redzu sirdsskaidrību; viņi spēlējas mammās un tētos, meitenes ilgojas pēc garās, baltās kāzu kleitas un “laimīgi līdz mūža galam”. Un man kā mātei gribas raudāt. Atcerieties raidījumu “Glābiet bērnus”? Par ko tik visu viņi toreiz necīnījās! Es kā bērns atceros, kā jutos: bērnus grib glābt! Vienmēr ir kāds, kurš grib bērnus glābt! Bet kurš tagad glābj bērnus? Pat mūsu pamatlikums neglābj.
Kāds noteikti vaicās: no kā jāglābj? Visa Eiropa tā dzīvo, un visi ir laimīgi! Vai tiešām laimīgi ir tie, kas drīkst savas seksuālās fantāzijas īstenot visdažādākajos eksperimentos? Kāds ir pienesums valstij? Uz to man atbildētu: laimīgs un apmierināts pilsonis, nevis kā tie sevi nerealizējušie, aizspriedumu mocītie heteroseksuāļi! Bet, mīļie tautieši, vai mēs zinām, ar ko šī ballīte beigsies?
Eiropā baudu pilnā ballīte sit augstu vilni. Sociālajos tīklos var redzēt smaidīgus ļaudis, kas ar putām uz lūpām apliecina, ka viņi ir ļoti laimīgi. Un tāpēc viņi drīkst audzināt bērnus un uz saviem baudas kalngaliem, ja vien otrs vēlas, var aicināt tik daudz cilvēku, cik vien vēlas. Jūs gribat ar savu dzimumu? Uz priekšu! Ar abiem dzimumiem? Kāpēc ne? Bet varbūt jūs gribat mīlēties ar vairākiem cilvēkiem? Īstenojiet savus pārdrošākos sapņus! Jums ir 60 gadu un jums tik ļoti patīk kāds sešpadsmitgadīgais, ka katra jūsu molekula brēc, ka jums viņu vajag? Tad nost ar sabiedrības aizspriedumiem, jo jūs dzīvojat tikai vienu reizi un jums ir visas tiesības gribēt un dabūt. Un, ja kādam ir iebildumi, tad viņam pašam vajag ārstēties, nevis man! Es esmu brīvs cilvēks brīvā Eiropā! Un nemēģiniet iestāstīt, ka mani ir jāglābj, drīzāk jāglābj ir sabiedrība no aizspriedumu žņaugiem!
Vai tiešām īstā brīvība ir iespēja darīt to, ko man gribas? Vai mēs neesam apmaldījušies savās gribēšanās?
Vēl nesen zinātnieki apgalvoja, ka seksuālā orientācija ir iedzimta, ka tur neko nevar mainīt. Tagad ir zinātnieki, kas apgalvo, ka seksuālo orientāciju var mainīt, jo pētījumi liecina – ja vien sievietei ir spēcīga emocionāla piesaiste kādam cilvēkam, viņa ir spējīga ar to arī mīlēties. Šos pētījumus var izmantot kā attaisnojumu jebkādām seksuālām vēlmēm. Bet tos var izmantot arī kā brīdinājumu man kā sievietei, ka es varu sevī sajust seksuālu pievilcību pret jebko, bet man tas ir jāapzinās un godīgi jāatbild un jārisina jautājums: kāpēc mani emocionāli nepiepilda mans vīrs?
Apkārt notiekošo gribas salīdzināt ar latvāņiem. Kādreiz dzīvoju Raunā, un no rītiem tētis mani veda uz Cēsu ģimnāziju. Katru rītu redzēju latvāņus pie Vaives dzirnavām. Sākumā skatījos ar apbrīnu: tādi milzeņi! Neviens cits augs tiem blakus nestāv! Taču, kad gribēju izkāpt no mašīnas un apskatīt Vaives dzirnavas, tētis brīdināja, lai nekāpju zālē – var apdedzināties no latvāņu sulas. Es vaicāju, kāpēc tos nenopļauj, ja jau tie ir tik bīstami, un tētis atbildēja, ka cilvēki to jau dara, bet tas nelīdz. Ar pļaušanu latvāni var tikai apstādināt, lai tas neiet tālāk. Es atvaicāju: “Tēt, ja nepļaus, ko tad?”, un tētis nopietni man atbildēja: “Ja nepļaus, meit, tad atnāks tie latvāņi līdz pat mūsu Raunai.” Es biju pārbijusies un bieži vien no rītiem atviegloti nopūtos, kad redzēju, ka latvāņus kāds atkal bija pļāvis – tas nozīmēja, ka līdz Raunai tie vēl tik drīz neatnāks.
Vēl kāda epizode par latvāņiem... Kādā kristīgā nometnē Dzērbenē piedalījās arī somu jaunieši. Viendien skatos – somu puisis meistaro puķu pušķi un klāt liek... latvāņa lapu. Es sastingu bailēs, jo man likās, ka tūlīt viņš manu acu priekšā nomirs. Skrēju pie pieaugušajiem, un tie mani nomierināja, sacīdami, ka šajā vasaras laikā tie neesot indīgi. Bet somu jauniešiem tika nolasīta maza lekcija par Latvijas nelaimi – latvāņiem.
Kas gan, līdzībās runājot, varētu būt latvānis Latvijai? Kaut kas tāds, kas sākumā liekas liels ieguvums, bet beigās izrādās nelaime. Vai partnerattiecību likums nav šāds “latvānis”? To visādi grib iestādīt Latvijā, sakot, ka visā Eiropā cilvēki no tā ir ieguvēji. Vai pirms 50 gadiem ko tādu neteica arī par īsto latvāni?
Būsim godīgi – vai šis ir vienīgais “latvānis”? Protams, ka ne. Vai “normālie”, līdz ko iemīlējušies, domā par laulību un “ilgi un laimīgi līdz mūža galam”? Latvijā ir tūkstošiem bērnu, kas dzimuši ārlaulībā, un desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu pāru, kas mīlējas neprecējušies. Un, ja mēs veiktu uz ielas aptauju, jautājot: “Vai jūs precoties bijāt nevainīgs?”, vai mēs visā Rīgā vispār dzirdētu kaut vienu apstiprinošu atbildi?
“Latvāņi” ir mūsos. Mūsu uzdevums ir tos pļaut un mācīt savus bērnus, lai viņi tos atpazīst. Lai mūs sauc par atpakaļrāpuļiem! Varat saukt, kā gribat, bet es nedrīkstu ļaut “latvānim” mani uzvarēt! Un, pat ja Satversmes tiesa man ļauj to audzēt, vai es to drīkstu? Vai drīkstu nolaist to latiņu, ko mani kristīgie senči bija turējuši un kā dēļ viņi bija gatavi mirt?
Liels paldies visiem gan Saeimā, gan nevalstiskajās organizācijās, kas cīnās par laulību starp vīrieti un sievieti un kas palīdz intīmajos jautājumos apmulsušajiem atrast izeju!
Vecumnieku, Valles, Bārbeles draudžu mācītāja un Lutera Akadēmijas pasniedzēja Roberta Otomera vaļasprieki ir šaha spēle un arī veikla un ātra rubika-kubika salikšana. Šos vaļaspriekus Roberts labprāt piekopj arī ģimenē un lieto kalpošanā pansionātos, draudzes nometnēs, laulībās un pat kapusvētkos.
“Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā.” (Psalms 91: 2-5)
Agrita Otomere: Denam Braunam "Da Vinči kodā" nav taisnība
5. Vai tulkojot grāmatu, konsultējāties arī ar autoru vai kādiem citiem speciālistiem?
6. Kas ir būtiskāk tulkojot - vai zināt valodu vai aplūkojamo priekšmetu?
8. Tik liels bērnu pulciņš būtu pielīdzināms nelielai bērnudārza grupiņai, taču atšķirībā no ģimenes, tur par bērniem rūpējas vairāki cilvēki, turklāt ne visu diennakti. Vai jums ar vīru ir sadalīti pienākumi un uzdevumi ģimenē?
9. Kas bērniem ir lielākais ieguvums, augot kuplā ģimenē?
10. Nesen biju kādās bērēs, kur pie galda sēdošie izteica apmēram tādu domu- kas tad mācītājam! viņam taču nekāds cits darbs nav jādara, kā tikai jānovada dievkalpojums. Jūs esat mācītāja sieva. Kā šis darbs izskatās no šīs pozīcijas raugoties?
12. Iesākot jauno gadu, cilvēki viens otram vēl laimi. Vai jūs esat laimīgs cilvēks?
Adventa laiks
Vecumniekos atklāj rotaļu laukumu
Kopš brīža, kad publicēju pārdomas par Meteņu svētkiem, esmu saņēmis daudz nopēlumu un arī daudz pateicības par to ka kāds beidzot šo tēmu publiski ir pacēlis. Šai laikā par šo tēmu esmu runājis ar citiem garīdzniekiem un arī daudziem nopietniem kristiešiem Vecumnieku novadā, gan luterāņiem, gan katoļiem, gan baptistiem, gan pareizticīgiem un lielākā daļa ir līdzīgās domās ar mani, ka tas, kādā veidā tiek svinēti Meteņu svētki Vecumniekos, ir par apgrēcību visiem iedzīvotājiem. Daudzi vietējie negrib par šo tēmu runāt publiski, jo baidās, ka tad viņi saņems daudz dažādu apvainojumu par tolerances trūkumu, radikālismu utt.
Ir cilvēki, kas vaicā: kāpēc jūs, mācītāj, savas domas izsakiet publiski, nevis tikai baznīcā. Es atbildu: Ja pasākums būtu noticis kādā ēkā vai sētā, tad savas domas nebūtu publiskojis, bet par to būtu runājis ar cilvēkiem privāti. Bet, tā kā šis pasākums notiek uz Vecumnieku galvenās ielas, tad visiem ir iespēja un pat pienākums protestēt, ja pasākumā notiek, kas degradējošs.
Tā ir Romas katoļu baznīcas atbildība cīnīties ar šo grēku. Varu tikai norādīt uz saknes problēmu Romas katoļu baznīcā, kas ir aizsākusi visāda veida seksuālus grēkus šajā baznīcā – garīdznieku obligātais celibāts. Piespiedu obligātais celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem pilnībā tika uzspiests 11.gs. Pāvesta Gregora VII laikā, kad ar varu tika šķirtas visas garīdznieku laulības Gregora reformu ietvaros, lai palielinātu pāvesta varu un ietekmi. Iedomājieties kā tas bija šiem priesteriem, 11 gadsimtus visi garīdznieki varēja brīvi doties laulībā, bet tagad to vairs nevar. Tas izraisīja lielu masveida pretestību no pašiem priesteriem. Vēlāk Romā tika veidoti speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem. Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā laulības svarīgumu un svētību, norādīdams, ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus laikā bija precēta. Garīdznieku obligātais celibāts ir pretrunā Bībelei. Apustulis Pāvils raksta: „Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā” (1.Tim.3:2) un „Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Kor.7:8-9)
Luters raksta: "Galu galā pāvesta sekotājiem tika atņemta arī laulība, un tie tika piespiesti pieņemt nešķīsto bezlaulības kārtu. Tad tie arī aptraipījās ar visiem iespējamiem kauna darbiem, laulības pārkāpšanu, netiklību, sodomītu grēkiem utt. Tādi bija nešķīstā celibāta augļi." (Pāvila Vēstules Galatiešiem skaidrojums, 106.lpp.)
Pats Luters, rādīdams piemēru, dodas laulībā ar Katrīnu von Boru. Šajā laulībā viņiem piedzimst 6 bērni. Lutera piemērs ir iedvesmojis ne tikai luterāņus, bet arī visas pārējās protestantu konfesijas atgriezties pie bibliskās kārtības par garīdznieku laulības. Šodien tikai Romas katoļu baznīca ir saglabājusi garīdznieku celibātu, nevienai citai no man zināmām konfesijām nav obligāta garīdznieku celibāta. Pievienojos A.Lemberga kungam, kas pēc pašreizējās pāvesta vizītes Latvijā, sirsnīgi ieteica pāvestam atcelt celibātu.
Pārdomas par Vecumnieku lepnumu - Meteņu svētkiem
Vīrieši - lupatas, ražots Amerikā...
Dievturība nav autentiskās latvietības pamatā
Bieži dievturību mēģina iestāstīt kā ļoti senu LV autentisku reliģiju, kas veidojusi LV tautu, tā nav. Dievturība nav autentiska LV reliģija, bet gan pseido reliģija, ateisma paveids!
To radījis Ernests Brastiņš (1892.-1942.) 1 . brīvvalsts laikā, 20. gados, viņš pētīja pilskalns un rakstīja arī kādus darbus. Kas bija pirms tam ? – Kristīgā Baznīca.
Lūk wikipēdijā: http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_...
Māc. R.Feldmanis par dievturību reiz bija izteicies, citējot tautas dziesmu:
Ko dieviņi tu darīsi, kad mēs visi nomirsim?
Priekš manis paša tas ir nesens atklājums, pateicoties kolēģim Māc. Ivo Pavlovičam, kas šajā lietā iedziļinājies un Kristīgā radio raidījumam: "Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?"
Barstiņš radīja dievturu ceroksli - pēc luterāņu katehisma parauga
Brastiņš paņēma tautasdziesmas pēc savas izvēles un tās pārinterpretēja
Brastiņš ciest nevarēja kristīgo baznīcu, viņš turēja uz to lielu naidu.
P. Tautas dziesmā, kur ir pieminēts vārds baznīca: latviešiem baznīca ir bērzu birzs, svēts akmens utml.
Bet ir daudz tautas dziesmas, ka latvietis ir bijis kristīgs un kristīts:
LV Tautas dziesma NR.1:
Darba dienās ganos gāju.
Svētdienās baznīcā.
Ganos gāju gavilēt,
Baznīcā Dievu lūgt.
NR.2
Māci mani māmuliņa,
Māci kādu Dieva dziesmu,
Ko dziedāšu nogājusi
pie Dieviņa nama durvj’.
Ne Dieviņš iekšā laida,
Ne eņģeļi vārtus vēra
NR.3
Par tādu kristīgu praksi, kā aizlūgšanu par bāreņiem un atraitnēm
Es to nieku nebēdāju,
Ka paliku atraitne
Ik svētdienas baznīcā
Par atraitni Dievu lūdz.
Folklora ir kā rasols, kur samet viss kaut ko iekšā un sanāk garšīgi, kas viegli iet iekšā, bet grūti pārstrādājas. Tur samests viskaut kas iekšā, jo dažādi laiki – kristietības laiks, dievturība un padomju laiks. Folklorā ir kopā dažnedažādas lietas, pat ļoti savastarpēji pretējas un viena otru izslēdzošas.
Folklora ir latviskā dzīves dziņa, bet pie tās jāpieiet selektīvi, jo visu kā reliģisku kopumu nevar paņemt, kā piem. ar Bībeli, jo tur ir savstarpēji izslēdzošas lietas. Kristietim jālasa tas selektīvi.
•Krusta karu pamatā ir valsts varas sajaukšana ar garīgo varu, naudas alkatīgums un nepareizi piemeklēta Bībeles interpretācija. Pāvesti viduslaikos bija gan laicīgi, gan garīgi vadītāji. Pāvestiem bija sava zeme, savs karaspēks un bieži pāvesti tik ļoti aizrāvās ar laicīgām lietām, ka garīgām lietām laika vairs nepalika. Bībelē, Vecajā derībā ir minēti kari, bet tie nekad nav bijuši no Dieva tautas, lai uzspiestu ticību citiem. Un turklāt pie kristiešiem līdz ar reformāciju krusta kari ir beigušies, bet pie musulmaņiem tā turpinās, jo tā ir atsaukšanās uz Korānā pavēlēto:
•Pret atkritējiem: “ja viņi jūs pamet, notveriet viņus un nonāvējiet, lai kur tos atrastu” (Sūra 4,89)
Daudzi tā nemaz nav iedziļinājušies krusta karu vēsturiskajos notikumos Latvijā. Šim nolūkam ļoti palīdzošas ir Livonijas Indriķa hronikas, kas sniedz diez gan visaptverošu infromāciju par tā laika notikumiem Latvijā (Livonijā) 12./13.gs. mijā. Daudziem ir arī liels pārsteigums, ka Latvijā (Livonijā) kristietība neaizsākās ar krusta kariem, bet ar pavisam miermīlīgu kristieša misionāru darbu, 20.gadu garumā, kam pastāvīgi vardarbīgi un melīgi pretojas vietējie iedzīvotāji, līdz līvi nogalina bīskapu Bertoldu un aizsākas krusta kari Livonijā.
Lūk sīkāks notikumu hronoloģisks apraksts:
•1. misionārs uz Latviju/Livoniju atbrauc 1180.g. Meinards, kas 1184.uzceļ koka kapellu, vēlāk arī baznīcu Ikšķilē, miermīlīgi sludina evaņģēliju.
•Vēlāk kļūst arī par 1. Ikšķiles bīskapu, aicina darbā mūkus un garīdzniekus.
•Lībieši solās kristīties, ja Meinards uzbūvēs viņiem patvērumu-cietoksni, bet lauž savu solījumu pēc Meinarda vienošanās daļas piepildīšanas. Meinardam izveidojas konflikts ar līvu aristokrātiju. Redzot misijas neveiksmīgo gaitu, Meinards nolemj meklēt militāru palīdzību, tomēr līvi viņu piemāna un viņš to nedara, vēlāk aiz bēdām mirst 1186.
•1196.Ikšķilē ierodas nākamais bīskaps Bertolds. Līvi bruņoti sagaida Bertoldu.
•Jāatzīst, ka Bertolds bija citādāks vīrs kā Meinards. Viņš sākumā mēģina lietas diplomātiski risināt. Līvi visu laiku agresīvi pretojas Baznīcai. Apsolās pieņemt kristību, lai iegūtu kristietības labumus, bet vēlāk “nomazgā kristību Daugavā”, tai piešķirot kādu reliģisku raksturu.
•Tad Bertolds vāc krustnešu karaspēku pret līviem, jo pārāk liela ir vietējo pretestība.
•1198. bīskapu zirgs ienes bēgošajā pūlī. Tur, diviem pieturot, viņu ar šķēpu no mugurpuses nodūra lībietis Imauts.
•Tajā laikā viss notikās kopā ar kara darbību, viņi domāja, ka citādāk nevar. Mērķis bija svarīgāks par līdzekļiem!
•1200. nākamais bīskaps Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili.
•1201. gadā, pēc pret līviem zaudētās kaujas pie Rumbulas, Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu.
•Savas valdīšanas laikā Alberts organizējis daudzus krusta karagājienus pret līviem, letiem un igauņiem.
Vēlāk gan protams, Livonija ļoti aptvēra daudzās kristietības priekšrocības un nekur atpakaļ pagānismā negribēja iet. Līdz ar kristietību atnāca brīvas svētdienas, cilvēcīgāki attieksme no kungiem pret kalpiem, palīdzība nabagajiem, skolas izglītība bija vairāk pieejama, kultūras uzplaukums utt.
Pārdomās dalījos, balstoties Livonijas Indriķa hronikā atrodamajās liecības. Katram, kas par šo jaut. interesējas, iesaku tās pašam izlasīt.
Vai ciešanas pierāda Dieva neesamību?
Lūk kāda anekdote par šo tēmu: Ienāk kristietis frizētavā. Frizieris saka: nav tāda lieta, kā Dievs, paskaties kādas pasaulē valda ciešanas...Pirmajā brīdī kristietis nezin, ko atbildēt, iziet ārā, pēc brīža nāk atpakaļ un saka: nav tāda lieta, kā frizieri, paskaties cik daudz pasaulē nefrizētu cilvēku... Ne visi cilvēki iet pie friziera un ne visi cilvēki ciešanās uzmeklē Dievu.
Ciešanām ir kāds būtisks iemesls šai pasaulē! Dieva augstākā prioritāte ir pēc iespējas vairāk cilvēku mantot debesu valstībai. Kā rakstīts Jņ.atkl.21:3-4 par debesu valstību: "3 Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. 4 Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis."
Tā būs pavisam citādāka pilnīgāka dzīvošana un Dievs vēlas, lai visi tur nokļūtu, bet tur nenonāks visi tie, kas Dievam uzgriezuši muguru...
Būsim godīgi, kad cilvēkam klājas labi, viņam par Dievu nospļauties un viņš staigā Dievam garām ar lielu līkumu. Visbiežākais iemesls, kāpēc cilvēki sāk tuvoties Dievam, ir ciešanas! Tieši ciešanas cilvēki visbiežāk nonāk pie ticības uz Dievu - paradoksāli, bet fakts.
Vēl jāņem vērā arī tas, ka daudzas ciešanas ir mūsu grēka izraisītas, Dievs pieļauj ciešanas, dažkārt tieši pat tās uzsūta, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mantotu debesu valstībai, jo labāk, ka cilvēks nedaudz cieš virs zemes, bet iemantotu debesu valstību, nekā neko necieš šeit virs zemes un dodas uz elli. Tā ir liela mīlestība no Dieva puses, citādāka nekā pierasts un tomēr liela, apbrīnojama mīlestība.
Un patiesībā Bībele nevienā vietā nav apsolījusi, ka šeit virs zemes cilvēkus nesagaidīs nevienas ciešanas. Vai pārfrāzējot varētu sacīt: Dievs nav apsolījis mūs pasargāt no visām vētrām, bet ir gan apsolījis mūs pasargāt, ejot cauri visām dzīves vētrām - apsolījis mūs nest uz savām rokām ejot cauri ciešanām!
Arī Dieva Dēls nāca un cieta kopā ar cilvēci, cieta par mums, lai mēs varētu dzīvot, Viņa dzīve nebija viegla! Viņš aicina sekot sev, lai mēs mantotu mūžīgo dzīvību.
un noslēgt man gribētos ar citātu no
1.Kor.10:12-13 "12 Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. 13 Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest."
Reformācijai 500
Sauksim lietas īstajos vārdos
Tāpat vēl viens trakums, ir ka "nedzimuša bērna slepkavība" tiek aizstāta ar vārdiem "aborts" vai "iekšējā tīrīšana". Nu jā varētu sacīt, tas tiek darīts, lai mīkstinātu vainu sirdsapziņai, bet to būtību tas nemaina. Vai ta bērns būtu kāds netīrums, ko varētu tik vienkārši izslaucīt no sevis ārā bez kādām sekām vai kāda operācija, kuru varētu pārtraukt, tā realitāte ir taču daudz trakāka...
Kā '-ismi' ir padarījuši mūsu dzīvi bezjēdzīgāku
Es saredzu vismaz 3 "-ismus" pie šiem globālajiem iemesliem, kas kopumā Rietumu sabiedrības cilvēku dzīves ir padarījušas bezjēdzīgākas: evolūcionisms, postmodernisms, liberālisms. Lūk, manas pārdomas par katru no tiem.
Evolūcionisms
Lielu pienesumu šodienas jauniešu bezjēdzības sajūtai ir atnesusi evolūcijas teorija. Līdz 19.gs. vidum, tas ir gandrīz divus gadu tūkstošus, lielākā daļa rietumu sabiedrības cilvēku ticēja un dzīvoja ar tādu pārliecību, ka trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku ar savu jēgu un nozīmi, un ka reiz pēc nāves būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi, kāda tā bijusi. Tas daudziem jo daudziem cilvēkiem sniedza mērķa un jēgas apziņu viņu dzīvei.
Jāpiebilst arī, ka līdz Darvina laikam, 19.gs. vidum, visas zinātniskās teorijas balstījās Bībelē, tā sauktajā kreacionismā (kuras pamatā ir zinātniski uzskati, ka Dievs ir radījis šo pasauli). Arī Darvins savas zinātniskās karjeras sākumā bija pārliecināts, ka Dievs ir pasauli radījis, tikai viņa dzīves laikā viņa domas mainījās. Bet vēl joprojām internetā ir atrodami vārdi no vēstules, ko Darvins ir rakstījis savas dzīves nogalē savam draugam par savu teoriju: "Evolūcijas teorija ir hipotēzes skranda ar daudzām plaisām un caurumiem. Es esmu bieži sev jautājis: vai neesmu savu dzīvi veltījis fantāzijai... esmu gatavs raudāt ar īgnumu par savu aklumu un pieņēmumiem..." Bet, neskatoties uz to, šī teorija tik plaši šodien tiek mācīta mūsdienu skolās.
Evolūcijas teorijas pamatā, kā zināms, ir ideja, ka viss dzīvais ir radies nejaušības pēc, pats no sevis, evolucionējis, attīstījies miljardiem gadu rezultātā. Un, sekojot evolucionistu loģikai, ja jau cilvēks ir radies nejaušības pēc (nevis ir radīts ar kādu mērķi vai nolūku), tad jau viņš var savu dzīvi dzīvot, kā vien vēlas, vai nu gūstot lielus panākumus vai arī "notriecot dzīvi" dažādos veidos, dažādās izklaidēs, baudās vai atkarībās, jo kāda starpība, visi tāpat reiz nomirsim. Kādus citus secinājumus, lai jaunietis šodien izdara, ja šī teorija nospiedošā vairākumā šodien tiek mācīta mūsu skolās?
Lieki piebilst, ka evolūcijas teorija nav zinātniski pierādīts fakts, lielākā daļa no šīs teorijas pieņēmumiem līdz šodienai ir apgāzti! Drīzāk evolūcijas teorija daudziem ir vajadzīga, kā reliģisku uzskatu apkopojums, lai padarītu Dievu neeksistējošu (it kā tas būtu vispār iespējams). Un, lūk, kur tādas evolūcijas ticības izdevīgums: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts un es pats varu būt dievs! Bet reizē tas ir lielākais zaudējums jēgas zaudējums – jo tik daudzi šodien uzdod šo jaut. – kāda tam visam jēga? Protams, pēc evolūcijas teorijas sanāk, ka izdzīvo tikai stiprākais! Bet ko darīt tad, ja tu neesi stiprākais...?
Postmodernisms
Vēl vienu lielu iemeslu mūsdienu bezjēdzības sajūtai ir devusi postmodernisma ideoloģija, kas izveidojās 20.gs. vidū, kad ļoti daudzi cilvēki tik bija smagi vīlušies modernisma ideoloģijas sludinātajā progresā. Līdz kam modernisma sludinātais progress cilvēci bija novedis? Līdz abiem pasaules kariem! Tam sekoja gandrīz visu līdzšinējo vērtību noliegšana un studentu nemieri 20.gs. sešdesmitajos gados. Un radās jauna ideoloģija – postmodernisms.
Postmodernisma pamatdoma ir: absolūtas patiesības nav (ir tikai katram sava, relatīva patiesība; kas ir patiess man, ne uzreiz obligāti ir patiess arī tev). Ja absolūtas patiesības nav, tad es varu darīt, ko vien gribu, un kas tu tāds esi, lai pateiktu man, ka tā drīkst vai nedrīkst, jo mēs visi taču esam vienādi. Ja nav absolūtas patiesības, tad trūkst arī objektīvu kritēriju, pēc kā izvērtēt to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir pareizi vai nepareizi. Jo sacīt, ka kaut kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, nozīmētu, ka ir kāda objektīva patiesība, kāds objektīvs Tiesnesis debesīs, kas to varētu izvērtēt. Bet šādiem absolūtiem kritērijiem vecākiem ir daudz grūtāk mācīt savus bērnus un skolotājiem savus skolēnus.
Lieki piebilst, ka absolūtas patiesības trūkums ir ilūzija, jo postmodernie domātāji, sacīdami "absolūtas patiesības nav", paši ir izteikuši absolūtas patiesības apgalvojumu! Proti, šis teikums apgāž pats sevi – ka vienīgā absolūtā patiesība ir – ka viņas nav! Bet savukārt, ja mēs atveram vaļā Bībeli, mēs pamanīsim, ka absolūtā patiesība vēl joprojām eksistē. Jēzus sacīja saviem mācekļiem toreiz un arī mums šodien: Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. (Jņ.14:6-7) Šie vārdi mums vēl šodien norāda – kur ir patiesība – tā meklējama Jēzus personā, Viņa vārdos un darbos, par ko varam lasīt Bībelē.
Postmodernā domāšana ir ietekmējusi arī skolotāju autoritāti skolās. Šodien postmodernās ideoloģijas skatījumā skolotājs skolā vairāk nav autoritāte, bet gan līdzgaitnieks bērniem, kas palīdz bērniem iet savu attīstības ceļu. Skolēniem šodien ir vairāk tiesību nekā skolotājam, kas ir pilnīgi ačgārni. Skolnieks ir padarīts vienlīdzīgs ar skolotāju. Tas nekas, ka tavā priekšā stāv ekonomikas doktora grādu ieguvis skolotājs/pasniedzējs, bet es esmu izlasījis vienu rakstu wikipedijā un tagad varu ar viņu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.
Liberālisms
No šī "-isma" mēs padomju laikā, pateicība Dievam, tikām pasargāti, kamēr Eiropas attīstītākajās valstīs un ASV tas bija attīstījies un pieaudzis lielā plašumā. Bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī šis "-isms" ir nācis un turpina nākt lēnā, bet masīvā uzbrukumā Latvijas sabiedrībai. Liberālisms, cilvēka sagrozītas mīlestības, brīvības un tolerances vārdā, uzbrūk visiem Dieva baušļiem pēc kārtas.
Stipri vienkāršojot lietas, tas notiek tā: Dieva bauslis saka: tev nebūs slepkavot. Liberālisms saka: aborts nav slepkavība, eitanāzija nav slepkavība. Dieva bauslis saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Liberālisms saka: tu vari nodarboties ar seksu ar ko vien gribi: ar pretējā vai sava dzimuma pārstāvi vai vairākiem, ar bērniem, ar dzīvniekiem utt. (visu riebīgi pat uzskaitīt).
Tālāk Dieva bauslis saka: tev būs savu tēvu un māti godāt. Liberālisms saka: mēs paši gudrāki par vecākiem, vecākiem nav jābūt obligāti tēvam un mātei, tie var būt arī divi tēvi vai divas mātes vai pat divas trans-personas. Dieva bauslis saka: Tev nebūs melot. Liberālisms lieto taktiku: Mērķis attaisno līdzekļus. Dieva bauslis saka: Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Liberālisms saka: mums ir jābūt tolerantiem pret citādi domājošajiem, pret citiem dieviem un citām reliģijām. Un tā mēs varētu turpināt par visiem baušļiem, kas patiesībā ir visas Dieva izveidotās kārtības graušana. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu cilvēks šajā bezvērtību laikmetā jūtās apjucis un apmaldījies.
Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Roka roku mazgā". Tas pilnībā būtu atbilstīgi arī domājot par šiem trim "-ismiem". Šie trīs "-ismi" šodien bieži iet kopā un cits citu atbalsta, cits citu citē un papildina. Droši vien varētu vēl kādus "-ismus" šeit klāt pievienot, bet šos trīs es saredzu kā galvenos vaininiekus pie mūsdienu bezjēdzības sajūtas.
Ko darīt šajā visā, kā atgūt dzīves jēgu? Gribētu atgādināt jau pagājušajā rakstā noslēgumā izteikto mācītāja Vilhelma Buša izteikto dzīves jēgas definīciju: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Tas dod mūsu dzīvei daudz lielāku piepildījumu un jēgu, kā visi šie "-ismi" kopā salikti. Tikai Dievs var mūsu dzīvēm iedot vislielāko jēgu!
Par sevi es varu sacīt pavisam droši, ja es nepazītu Dievu, mana dzīve būtu daudz bezjēdzīgāka, es būtu sliktāks vīrs savai sievai, sliktāks tēvs saviem bērniem. Bet Dievs caur Bībeli un Baznīcu ir devis man tik daudz gudrības, kas noder ikdienā un arī citus mācot! Varbūt vērts par jaunu pārskatīt savu attieksmi pret tuvāko baznīcu un beidzot sākt to apmeklēt daudz regulārāk, kā vienreiz gadā – ziemassvētkos, kas var palīdzēt mums kļūt par Dieva bērniem un dzīvot daudz piepildītāku dzīvi pašiem par prieku un apkārtējiem par ieguvumu.
Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām
1. Laulības vērtības mazināšanās
Varbūt es kļūdos, bet šķiet pēdējā gadsimta laikā Latvijā laulības vērtība ir stipri samazinājusies. Pirms gadiem 50 mūsu zemē Latvijā reti bija sastopams, kad kāds šķir savu laulību vai dzīvo ārlaulībā. Lielākoties cilvēki dzīvoja laulībā – ar ko apprecējās, ar to arī visu mūžu kopā nodzīvoja. Ārlaulības attiecības un šķiršanās tika sabiedrībā nosodīta!
Vēl pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi viens otru mīloši jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet vienkārši tāpat sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk – mainītu gultas partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši visos laikos, bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā arvien vairāk tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu vidū.
Jautāsiet – kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka mums ir maz labu laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu pārkāpt laulību parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau "mest akmeņus" tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir iemācījušies laulību pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kas paši nav rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis. Bērni daudz vairāk mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt jaunietim šodien nav viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu paraugu!
Ko darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti dzīvo kopā, – kāpēc es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko nu tur vairs vecumā laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot? Padomājiet – kādu piemēru jūs rādat saviem un citu bērniem un jauniešiem? Un ko Dievs par to visu saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai viņš to ņem par sievu." (2. Moz 22:15)
Dosim labu piemēru saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim paši laulību godā, sakārtosim savas attiecības – dosimies laulībā, nedzīvosim ārlaulībā un laulības pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem laulības vērtību ar savu piemēru.
2. Ģimenes vērtības mazināšanās
Gribētos sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā brīdī droši vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs ielūkojamies dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs veltījat savai ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno uzmanību? Kam veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai uzdzīvei? Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei vai tomēr vairāk sev pašam?
Tā vien šķiet, ka materiālas vērtības jau kādu laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir pārņēmušas Rietumu sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā cilvēkus. Dievs radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas, lai tās lietotu. Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā, lai viens otru mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl vairāk nekā cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!
Par nožēlošanu – bērni šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu likties jo bagātāki cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties. Bet patiesībā notiek pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris gadiem "Panorāmā" noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz naudas, "atļautos" daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem vairāk naudas, jo mazāk bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek uzdot daudz nopietnāku jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību – bērnus vai naudu/materiālās vērtības?
Ja es šodien skatos apkārt – kam ir lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs lasām "Bērni ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas laime... Daudzi savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk bērnu. Bērni dod daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda jebkad spēs dot!
3. Darba mīlestības neaudzināšana
Darbs tik daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad, ja jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms kāda laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar tādu pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus, iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?
Kā lai citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki, to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz bezdarbības. Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba augļus.
4. Ticības vērtības mazināšanās
Kā pēdējo gribētos pieminēt vislielāko problēmu, tā ir pamatā visam iepriekš uzskaitītajam – atkrišana no ticības uz trīsvienīgo Dievu. Kā lai iegūst dzīves orientierus, kā audzināt bērnus jēgpilnai dzīvei, ja pašiem sirds nav mieru un prieku atradusi Dievā?
Vēstures gaitā var novērot parādību: jo tauta vairāk pievēršas Dievam, jo lielāku svētību Dievs tai dāvā gan garīgā, gan materiālā sfērā. Savukārt tiklīdz tauta piedzīvo augšupeju, tā sāk attālināties no Dieva, jo materiālos labumus liek augstāk par Dievu un pat Dieva vietā.
Pirmās Latvijas neatkarības laikā iksvētdienas dievkalpojumā bija pilnas baznīcas. Mūsdienās labi, ja uz Ziemassvētkiem solu rindas ir pilnas... Un mēs redzam, ka Dievs bija bagātīgi svētījis mūsu zemi – Latvija tajā laikā bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā, noziedzības līmenis bija ļoti zems, un bezjēdzības un depresijas sajūta cilvēku vidū bija daudz retāka problēma. Bet jo labāk latvietim tai laikā klājās, jo retāk tas sāka apmeklēt baznīcu.
Atmodas laikā varējām redzēt, cik pilnas bija baznīcas un cik daudzu cilvēku lūgšanas pacēlās pie Dieva pēc brīvas Latvijas! Un Dievs deva mums brīvu Latviju! Bet, līdzko materiālie labumi nostājās Dieva vietā, dzīšanās pēc tiem aizņēma vairāk laika un līdz ar to – baznīcu rindas palika tukšākas un daudzi aizmirsa Dievu. Bībelē mēs lasām: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt. 6:24)
Kādreizējais Valles baznīcas mācītājs Vilhelms Bušs savā grāmatā "Jēzus. Mūsu liktenis" raksta, ka cilvēka dzīves jēga ir: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Kad mēs kļūstam Dieva bērni, tad mainās mūsu vērtību skala, un daudzas lietas mēs redzam daudz skaidrāk. Par Dieva bērniem mēs varam kļūt tikai ticot un sekojot Jēzus Kristus mācībai, ko atrodam Bībelē.
Tāpēc atgriezīsimies pie pārbaudītām bibliskām vērtībām. Sāksim ar nopietnu ticību uz trīsvienīgo Dievu, lūgsim Dievam palīdzību, lai spējam paši laulību turēt godā un lai mums būtu gudrība būt labiem vecākiem, kas pie visiem citiem mājas pienākumiem nebaidās mācīt saviem bērniem arī Dieva baušļus: laulības svētumu, vecāku un citu autoritāšu godināšanu, dzīvības svētumu, darba tikumu utt. Tad ieguvums būs ne tikai mūsu ģimenei, bet arī visai mūsu Latvijas tautai.
Pār gadskārtu Jānīts nāca
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.
Žēl, ka šie svētki laika gaitā tik ļoti paganizējušies. Jāņu svētki ir sagrozīti, bet Jāņa vārds vēljoprojām paliek dzirdams, jo viņš ir izcilākais pravietis.
Pozitīvais 'nē' sievietēm mācītājām
Šā gada 3. un 4. jūnijā notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 27. Sinode. Sinode ir mūsu Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija, kur sapulcējas kopā visi mūsu Baznīcas bīskapi, mācītāji un draudzes priekšnieki. Plašākas sabiedrības uzmanību šī sinode ir piesaistījusi ar lēmumu Baznīcas satversmē nostiprināt to, ka mācītāja amatā var ordinēt tikai vīriešus.
Šī patiešām ir vēsturiska sinode, par kuru noteikti runās un atcerēsies vēl daudzus gadu desmitus visā pasaulē. Kamēr lielākā daļa rietumu luterāņu Baznīcas arvien tālāk un tālāk atkāpjas no Jēzus Kristus mācības, kādu to mēs atrodam Bībelē, tikmēr mūsu Baznīca ir spējusi parādīt savu mugurkaulu un uzticību Jēzum Kristum, par spīti milzīgam spiedienam, ko Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir saņēmusi no citām Eiropas luterāņu Baznīcām un organizācijām.
Bibliskais pamatojums tikai vīriešu ordinācijai starp daudzām citām rakstu vietām, visskaidrāk redzams šajās 2 rakstu vietās:
1.Moz.1:18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."
1.Kor.14:34-37: "34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā.
35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.
36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis?
37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle."
Gandrīz 2000 gadu Kristīgā Baznīca visā pasaulē ir sekojusi šai Kristus pavēlei. Un tikai pēdējos gadu desmitus dažādas luterāņu baznīcas Eiropā un ASV, liberālā teoloģijas ietekmētas, ir atkāpušās no Kristus pavēles un svēto rakstu autoritātes, cilvēku gudrību pacēluši augstāk par Dieva gudrību un sākušas ordinēt arī sievietes. Un tam līdzi ir nākušas smagas sekas: mācītāja amata vērtības dramatiska krišanās šajās baznīcās, morāles vērtību degradācija kā baznīcā tā apkārtējā sabiedrībā, seksuāla visatļautība, viendzimuma pāru svētīšana un laulāšana, cilvēku masveida izstāšanās no baznīcas utt.
Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku!" Tieši tas notiek ar baznīcām, kas atkāpjas no Dieva pavēlēm vienā lietā, tam seko līdzi vēl daudzas citas. Un jo tālāk, jo trakāk. Un mūsu baznīca nevēlas iet šajā virzienā.
Patlaban gan pasaulē, gan arī Latvijā citas tradicionālas konfesijas – Romas katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti – visi ordinē mācītāja/priestera amatā tikai vīriešus. Tikai liberālie luterāņi, adventisti un kādas jaunās kustībās mācītājas var būt sievietes.
Un tieši šajā kontekstā ir liels prieks, ka absolūti lielākā daļa mūsu luteriskā Baznīca vēl joprojām turas pie tās izveidotāja – Jēzus Kristus – mācības. Bez Jēzus Kristus mācības pamata neviena baznīca nevar pastāvēt. Šajā sinodē, lai nostiprinātu mūsu baznīcas jau pastāvošo ticību un kārtību, sinodes dalībnieki balsoja par Baznīcas satversmes 133.panta grozīšanu, ka mācītāja amatā ordinēti var tikt tikai vīrieši. No 282 sinodes dalībniekiem: PAR balsoja – 201 (77,3 %), PRET balsoja – 59 (22,7 %), ATTURĒJĀS – 22.
Jāatceras, ka sinodes balsotāji ne visi ir teologi, tur ir gan mācītāji, gan draudžu priekšnieki. Iepriekš, pirms vairākiem mēnešiem, mācītāju konferencē, kur mācītāji balsoja par šo jautājuma atbilstību Svētajiem rakstiem, PAR nobalsoja vairāk kā 90 % mācītāju. Tā kā tas nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga privāts viedoklis, kā tas mēdijos pirms tam ir izskanējis, bet gan mūsu baznīcas absolūtā vairākuma viedoklis.
Un, domājot par pretējā viedokļa paudējiem, skumji ir tas, ka tad, kad ir iespēja izteikties un izklāstīt savu viedokli vairākās prāvesta iecirkņa sapulces, arī 2 mācītāju konferencēs par šo tēmu, tad pretējā viedokļa paudēji nemaz īpaši nav uz to gatavojušies, tad viņu balsis diemžēl knapi paceļas, bet pēc tam viņi dodas pie mēdijiem un tur pauž savu viedokli jautājumā, kas ir pēc savas būtības baznīcas iekšēja lieta un apvaino baznīcu, ka par maz ir bijusi iespēja diskusijām. Taču iespējas jau bija, bet tās netika izmantotas. Skumji, ka pretējā viedokļa paudēji nevis runā baznīcas sapulcēs par jautājumu pēc būtības, bet mēdijos uzbrūk arhibīskapa personai, mēģinot viņu nomelnot lietās, ko viņš nemaz nav pelnījis.
Kādiem varētu likties, ka šī Kristus pavēle ir sievieti diskriminējoša, bet tā nav! Šī pavēle ir dota, lai pasargātu sievietes no tādas nastas, kas viņām nav jānes. Šis Kristus aizliegums neattiecas ne uz ko citu, kā tikai to, ka sievietes nedrīkst mācīt draudzes dievkalpojumos, vadīt draudzi, visu pārējo viņas ir aicinātas darīt. Mūsu baznīcā ir ļoti daudz lietu, kur kalpo sievietes: svētdienas skolā, jauniešu darbā, diakonijā, sievu vakaros, korī, pie ērģelēm, draudzes padomēs u.c.
Kā sinodē sacīja virsvaldes sekretārs R. Ganiņš: "Es ļoti mīlu savu sievu, bet, ja jau sieviešu līdztiesība, tādā gadījumā jābūt konsekventiem līdz galam. Piemēram, ja mums uz mājām kāds atved 50 kg kartupeļu, tad 25 kg nesu es, un 25 kg nes sieva. Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, nekā nest 25 kg kartupeļus."
Pēc maniem novērojumiem, katra sieviete ir priecīga, ka viņa var atrast vīrieti, kas par viņu uzņemas atbildību, gādā un rūpējās, un ar ko kopā tiek dalīti prieki un bēdas, kura vadībā doties pa dzīvi. Ir gan sievietes, kas grib uzkundzēties un valdīt par vīriešiem, tā vēlme jau paliek, bet tas nekad nedara sievieti patiesi laimīgu. Tāda ir Dieva iecerētā kārtība uz zemes! Kas pēc tās dzīvo, tie var kļūt patiesi laimīgi...
Par Stambulas konvenciju
Ko nozīmē "sociālais dzimums (dzimte)"? Dzimte ir tulkojums no vārda "gender". Tā ir jaunā ideoloģija, kas nāk no Eiropas. Šī ideoloģija saka, ka cilvēks var izvēlēties, kas viņš ir – vīrietis, sieviete, transpersona utt.
Kādas konsekvences var būt potenciālas sekas šai ideoloģijai? Piem., cilvēks, kas bioloģiski ir vīrietis un izskatās, kā vīrietis, var ieiet sieviešu tualetē vai arī sieviešu ģērbtuvē baseinā, jo viņš jūtās, kā sieviete. Un Stambulas konvekcija viņu ar likuma spēku aizsargā, ja kāda sieviete gribētu viņu izdzīt no turienes laukā – tā taču ir vardarbība pret šo cilvēku. Tādi precedenti Eiropā ir bijuši. Vai mēs to Latvijā arī gribam?
Ko nozīmē dzimumorientācija? – heteroseksuāļi, homoseksuāļi, biseksuāli, transseksuāļi, interseksuāļi utt. Katrs jau tur var palikt apakšā savu izpratni.
Es piekrītu, ka vajag cīnīties pret vardarbību, bet šādā redakcijā Stambulas konvencija ar vienu roku cīnās pret vardarbību, bet ar otru veicinām seksuālu visatļautību un gender ideoloģijas akceptēšanu Latvijā.
Tas ir tik velnišķs gājiens. Šīs konvencijas autori cēla aizsega vārdā – cīņā pret vardarbību pret sievietēm – grib uzspiest savu dzimumideoloģiju visiem Eiropas iedzīvotājiem. Kāda gan dzimumorientācijai un dzimtei ir saistība vardarbību pret sievietēm...? Skaidrs ir, ka vienu pašu dzimumideoloģijas tēmu nevar "izbīdīt" cauri, tas vienmēr ir jādara kaut kā cita aizsegā.
Ko gan dos mums šīs konvencijas parakstīšana? Mums jau tāpat ir daudz labu likumu, kas aizsargā sievietes pret vardarbību, mums tikai pie tiem jāturas. Bet šī konvencija neko būtiski jaunu cīņā ar vardarbību pret sievietēm neienesīs, bet tikai dos lielāku zaļo gaismu seksuālai izlaidībai un gender ideoloģijai.
Pārdomas par Eitanāziju
Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt...? /Ec.33:11/
Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam atņemt sev dzīvību?
Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt kādas sliktas un nevēlamas lietas ar "mazāk sāpīgiem" vārdiem, piemēram, kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar "apvienošanu" vai "konsolidēšanu", nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar "mākslīgais aborts" vai "iekšējā tīrīšana", laulības pārkāpšanu aizstāt ar "dzīvošanu kopā" u.tml.
Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi, tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks...
Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums... BET mēs taču zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas... Mums katram ir nemirstīga dvēsele, kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – "Attaisnots!" un dodies uz debesu valstību; otrais – "Vainīgs!" un dodies uz elli! Un noteikti nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis slepkavības) grēka nastu.
Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli "Tev nebūs slepkavot". Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā jāatbild.
Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja, neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz būs Dieva priekšā jāatbild?
Visbiežāk eitanāzija tiek attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.
Kā lasām raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām, viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus...
Tieši ciešanās lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.
Ja mēs mūsu mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks – mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties – atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā... Kāpēc vajag vēl vienu grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?
Atļaujot eitanāziju, pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju noklusēta pienākuma pēc... To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem, kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).
Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!
P.S. Dažas domas no paliatīviem ārstiem:
- eitanāzija sāpju dēļ nav nepieciešama, jo šodien ir tādas zāles, ka visas sāpes var noņemt.
- eitanāzija cita iemeslu dēļ taču ir pašnāvība, baušļa "tev nebūs slepkavot" pārkāpums
- bieži ir kad tuvinieki spiež uz eitanāziju naudas vai īpašuma dēļ
- Viesturs Bundža vāca naudu eitanāzijai nezinādams, ka ir zāles, kas var noņemt sāpes, tas bija izmisuma solis, bet tad, kad viņam ar zālēm sāpes noņēma - viņš teica, ka tā var dzīvot un strādāt
- kad mūsu tuviniekiem klājas grūti, mēs taču nedomājam, kā viņu nogalināt, bet kā viņam palīdzēt.
Dievs te saka, ka homoseksuāli līdzīgi kā kādi citos grēkos iestiguši un nenožēlojuši cilvēki debesu valstību neiemantos. Bet pats labākais ir 11 pantā, kur mēs redzam, ka Dievs saka, ka daži no jums tādi bija, bet ir atpestīti, glābti no tā caur ticību uz Jēzu Kristu, proti, ka Korintas draudzē tie bija labi zināmi gadījumi, kad kādi cilvēki, kas bijuši nomaldījušies homoseksuālismā atgriežas pie dabiskās dzimumdzīves.
Kas ir mājapmeklējums? Diakonijas sirds
Pirms pieciem gadiem man iedeva zaļu žurnāliņu, kurā bija draudzes locekļu vārdi un uzvārdi, dzimšanas datumi un adreses. Tā es sāku mājapmeklējumus. Es nepazinu nevienu no šiem draudzes locekļiem…
Kas ir mājapmeklējumi? Tos bieži nepamana. Tas nav uzkāpt uz skatuves, nolasīt referātu un saņemt aplausus. Bieži tā ir cilvēka pēdējā saikne ar Baznīcu. Un tomēr mājapmeklējumi ir un paliek diakonijas sirds. Man bieži teikuši – diakons nav sociālais darbinieks. Tev nav jādara sociālā darbinieka pienākumi. Diakonijas uzdevums ir draudzes locekļu garīgā aprūpe. Bet vai dzīvē ir viegli novilkt robežas?
Tu ej ar drebošu sirdi pie nepazīstamiem draudzes locekļiem. Sarunas prasa nedalītu uzmanību, tu mēģini saklausīt sarunas sarkano pavedienu. Sarunām ir jēga, ja tās ir jūtu līmenī. Tev ir jāatrod ceļš uz katra cilvēka sirdi… Vēlāk jau viņi tevi gaida. Tad jau viņi priecājas par tavu apmeklējumu un telefona zvanu. Tu to sajūti ar sirdi…
Kas ir diakonija? Mēģināšu atbildēt.
Diakonija – kopējas lūgšanas un Dieva vārda pārrunāšana un lasīšana. Mācītājs, kurš mājās vai slimnīcā izsniedz Svēto Vakarēdienu, draudzes locekļiem, kuri ir vecuma vai slimības nespēkā. Tā ir kopīga diakona un mācītāja kalpošana.
Diakonija – tas ir prieks cilvēku acīs, kad viņi netiek aizmirsti nozīmīgā dzīves jubilejā. Viņi smaida ar acīm, viņu prieks ir neviltots, jo viņi ir bagāti Dievā. Viņi ir Dieva bērni. Mājapmeklējumos tu iemācies klausīties cilvēku stāstos par koncentrācijas nometnēs izciestajām šausmām, par noasiņošanu astoņpadsmit gadu vecumā kaujas laukā, un bērnības atmiņās – par vectēvu mācītāju, skaisto, ceriņos iegrimušo Vecmīlgrāvi, Dombrovska ieguldījumu Vecmīlgrāvja vēsturē. Nepieciešamas jēgpilnas, siltas sarunas.
Diakonija – tā ir psihiatriskā slimnīca ar durvīm bez kliņķiem, cilvēku ārprātīgie kliedzieni, desmit cilvēku vienā drūmā palātā. Tā ir Gaiļezera slimnīcas reanimācija, kur draudzes loceklei ir pieslēgti neskaitāmi vadiņi un uzlikta skābekļa maska. Viņas seja ir norasojusi, trūkst elpas. Viņas acis jautā – vai tas ir viss? Mēs kopā lūdzam Tēvreizi… Otrā dienā viņa tiek pārvesta uz parasto slimnīcas palātu. Ir uzlabojusies viņas veselība.
Diakonija – sieviete, kurai vilciens ir nobraucis kājas, cilvēki ratiņkrēslos, guļoša jauna sieviete ar izkaisīto sklerozi, sievietes vaimanas, ka viņas dēls mirst ar vēzi, pamperi un Alcheimera slimība, kas pamazām saēd cilvēka smadzenes.
Tā ir diakonija. Tā ir savas bezspēcības apzināšanās, kad tevi lūdz atnākt draudzes loceklis, kuram mirst mamma.
Diakonija – tā ir pilna istaba un gaitenis dzīvoklī ar Ziemsvētku pakām. Ledusskapis, kas neiztur slodzi, salūst, viss pludo. Tu saslimsti. Tu zvani cilvēkiem, ka šīs pakas iznēsās tavs vīrs. Un tad viņš nes pakas, un cilvēki viņam dod ābolus, dzērvenes, medu un ievārījumu ar vēlējumiem man ātrāk atveseļoties.
Diakonija – zvans no sievietes, ka pie viņas šodien nav atnācis kopējs un atnesis maizi. Tu nes maizi un atpakalceļā salauz kāju divās vietās, un esi trīs mēnešus izsista no ikdienas ritma. Operācija, skrūvju un šuvju izņemšana. Un tad kāda apbrīnojama draudzes sieviete katru otro dienu tev nes siltas pusdienas, brauc uz tirgu un pērk zivis, jo tev taču tās vajag, lai sadzītu kāja. Pateicos tiem draudzes locekļiem, kuri mani apciemoja šajā laikā. Sarunas ar viņiem stiprināja mani. Bija tāda kā saikne un vienotības izjūta ar draudzi. Arī tā ir diakonija.
Mans kalpošanas termiņš drīz beigsies, bet šie cilvēki paliks manā sirdī. Daudzi ir aizgājuši mūžībā, bet vēl joprojām mīt manā sirdī. Kāds vīrietis rakstīja dzeju, un, kad mēs gājām pastā nomaksāt viņa rēķinus, viņš katrreiz pasta darbiniecēm veltīja kādu savu dzejolīti. Viņas ļoti par to priecājās. Viņš ir jau mūžībā. Man ir saglabājies dzejolis, ko viņš veltīja man.
Vai ir bijis viegli vai grūti? Tam nav nozīmes. Esmu sajutusi ļoti daudz beznosacījuma mīlestības no šiem cilvēkiem, kuri sava nespēka dēļ ir palikuši “aiz baznīcas durvīm”. Viņi ir stiprinājuši manu ticību, esmu mācījusies no viņiem piedot un atkal uzticēties cilvēkiem, esmu mācījusies no viņiem, kā tikt pāri kritikai un nenēsāt rūgtumu sirdī.
Katrā ziņā es noteikti esmu un palikšu tikai ieguvēja no tā, ka pirms pieciem gadiem man rokās ielika zaļu žurnāliņu, ar cilvēku datiem, kuri man neizteica pilnīgi neko. Katrs cilvēks man bija kā balta lapa… Dievs vienmēr bija klātesošs mājapmeklējumā, Viņš mani sargāja un vadīja. Varbūt man neizdevās rakstā izteikt visu mīlestību, ko jūtu pret katru no draudzes locekļiem, kurus satiku mājapmeklējumos. Dieva klātbūtnes apzināšanās lai dod spēku un palīdz viņiem dzīves ceļā!
Lieldienu sveiciens
21 Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu.
Tuvojās Lieldienas! Es atceros, ka man, kā mazam bērnam, šie svētki likās nedaudz jocīgi – zaķis dēj olas, pēc tam tās olas vēl jākrāso un ko darīt ja tev olas tā nemaz tā negaršo? Es nevarēju saprast – kāpēc tie ir tik lieli svētki un vēl par godu olām? Ir dzirdēts pat apzīmējums – oliņsvētki. Tāpat vēl es nekādi nevarēju saprast – kāpēc šajos svētkos ir tik daudz dažādu svētku dienu nosaukumu – Zaļā Ceturtdiena, Lielā Piektdiena, Klusā Sestdiena un Lieldienas? Un kāds šiem visiem svētku dienu nosaukumiem sakars ar olām?
Tikai vēlāk, kad jaunības gados sāku iet uz baznīcu, man beidzot viss tapa skaidrs. Es sapratu, ka Lieldienu svētku izcelsmei nav nekāda sakara ar olām (tās tikai vēlāk parādījušās un pārņēmušas svētku patieso būtību). Izrādījās, ka šo svētku būtība ir saistīta ar kādu ļoti īpašu vīru, kas dzīvojis šeit uz zemes pirms nepilniem 2000 gadiem – vārdā Jēzus Kristus. Un beidzot man tapa skaidri arī svētku dienu nosaukumi:
Zaļā Ceturtdiena – diena, ka Jēzus pirmo reizi svinēja Svēto Vakarēdienu.
Lielā Piektdiena – ar ko šī diena tik liela? – šajā dienā Jēzus Kristus tika piesists pie krusta staba un nomira par visas cilvēces grēkiem – arī maniem un taviem!
Klusā Sestdiena – kāpēc šī diena ir klusa? – tā ir diena, kurā Jēzus gulēja kapā.
Lieldienas – ar ko šī diena tik liela? – šai dienā notiek lielākais brīnums pasaules vēsturē – Jēzus Kristus augšāmceļas no mirušajiem un parādās vairāk kā 500 aculieciniekiem.
Šis Jēzus Kristus bija tik ievērojams vīrs, ka mēs vēl šobaltdien gadus skaitam pēc Viņa piedzimšanas – mēs dzīvojam 2016.gadā pēc Viņa piedzimšanas. Nav jau neviena cita ievērojama notikuma ap to laiku, kāpēc mums gadi būtu jāskaita, sākot no tā laika. Jūdi vēl joprojām gadus skaita savā kalendārā pēc pasaules radīšanas, bet rietumu pasaule pēc Jēzus. Kopš aptuveni 33.g., kad Jēzus nomira un augšāmcēlās no mirušajiem, jau pagājuši nepilni 2000 gadi un jau ilgi Lieldienas tiek svinētas visā plašajā pasaulē!
Un tur patiešām ir ko svinēt! Dievs redzēja, ka cilvēks pats nav spējīgs nodzīvot perfektu dzīvi, lai ar savu perfekto dzīvi iemantotu debesu valstību. Katram cilvēkam ir sava grēka nasta, kuru mēs gribētu, lai neviens nekad neuzzinātu, neatklātu! Bet tās sliktās ziņas ir, ka no Dieva to nenoslēpsi un Viņš jau to zina. Šī grēka nasta ir mūsu lielākais šķērslis, lai iemantotu debesu valstību. Dievs to redzēja, ka nav neviena cilvēka, ne viena paša, kas spētu debesu valstību iemantot pats ar saviem spēkiem un tāpēc sūtīja pasaulē savu vienīgo Dēlu, lai samaksātu izpirkuma maksu par mums visiem! Un tā pie krusta notiek lielākā apmaiņa pasaules vēsturē – Kristus uzņem uz sevis visus cilvēces grēkus un pretī dāvā mūžīgo dzīvību un debesu valstību! Un tas patiešām ir svinēšanas un priecāšanās vērts! Tikai tie, kas savā dzīvē ticēs un paļausies uz Jēzu Kristu varēs iemantot debesu valstību, pārējiem būs jādodas uz elli! Ja Jēzus nebūtu nācis šai pasaulē, neviens cilvēks debesu valstību nevarētu mantot!
Tāpēc dosimies arī šajā nedēļā uz tuvāko baznīcu, lai izdzīvotu kopā šos svētku notikumus un priecātos kopā par Kristus paveikto mūsu labā!
Dievkalpojums - Dievs kalpo jums
Dievkalpojums - Dievs kalpo jums
Šis vārds jau mums pasaka daudz ko priekšā, ka nevis mēs cilvēki nākam, lai kalpotu Dievam, bet patiesībā ir otrādāk, ka dievkalpojums ir vienīgā vieta, kur varam pirmām kārtām nākt kā saņēmēji, jo dievkalpojums ir vieta, kur Dievs nāk kalpot mums. Un ja mēs paskatāmies uz galvenajām dievkalpojuma sastāvdaļām, kam tās ir domātas - Dievam vai mums?:
•Grēku piedošana – Dievam to vajag? – nē, mums
•Sprediķis – Dievam to vajag? – nē, mums, lai iepazītu Dievu & nonāktu debesīs
•Lūgšana – Dievam to vajag? – nē, mums, jo mēs lūdzam, lai Dievs atbild mūsu vajadzībām
•Sv. Vakarēdiens – atkal Dieva dāvana mums
•Ticības apl., dziesmas – mūsu slava, pateicība Dievam
Dziesmā, ko Luters uzrakstīja ar mērķi mācīt 10 baušļus, baznīca dziedāja: "Tev svēto dienu svētīt būs, Lai miers pār tavu namu plūst, nekādu darbu nestrādāt, Lai Dievs var tavā sirdī nākt.. Lai slavēts Dievs!"
Luters raksturoja dievkalpojumu kā cilvēku, kas nāk ar tukšu maisu. Paša dievkalpojuma iesākumā tiek piesaukt Trīsvienīgais Dievs. Šis vārds ir kā žēlastība un piedošana, kas tiek ielikts mūsu tukšajā maisā. Tad mēs nožēlojam grēkus - "Mīļais Dievs, mans maiss ir tukšs" un Jēzus Kristus piedod mums mūsu grēkus, dzirdot to caur mācītāja muti un roku uzlikšanu. Un atkal tas ir manā maisā. Svēto rakstu lasījumos Dievs dāvā vēl vairāk žēlastības un žēlsirdības. Sprediķis ir pilns ar evaņģēliju, kas ir Dieva spēks ikvienam, kas tic. Jau klausoties to vien, tas piepilda mūsu maisu. Tiek pasniegts vakarēdiens, Jēzus miesa un asinis, un atkal tas ir mūsu maisā.
Nenoliedzami, ka dievkalpojumā mēs pateicamies par Dieva dāvanām. Mēs slavējam Viņu un apliecinām, ka Viņš ir šīs pasaules Kungs un arī mūsu Kungs. Taču galvenais ir, ka Viņš ir piepildījis mūsu maisus ar piedošanu, mieru, mīlestību un žēlsirdību.
Mēs aizejam prom no dievkalpojuma ar maisu pār plecu un drīz atrodam pelitojumu tam, ko Kungs ir devis. Mūsu dzīvesbiedrs grēko pret mums, un mēs grēkojam pret viņu. Ko mēs darām? Mēs atveram savu maisu: "Redzi te ir maiss pilns ar žēlastību, mīlestību un piedošanu. Paņem no tā arī sev." Mūsu bērni grēko pret mums, mūsu kolēģi mūs sarūgtina, mūsu tuvākie mūs iedzen stūrī. Mēs atbildam: "Lūk man ir pilns maiss ar piedošanu. Ņemiet, tā pieder jums." Mēs sastopam cilvēku trūkumā un nespējam viņam paiet garām: "Draugs, esmu saņēmis no Kunga žēlastību. Lūdzu saņem žēlsirdību un mīlestību arī no manis."
Katrā svētdienā Kungs mūs atkal aicina Savā mīlestības klātbūtnē un pie sava apsolījuma Vārda (Bībeles), lai atkal uzpildītu mūsu maisu un sūtītu atpakaļ pasaulē.
/M.Herisons - Kristu apžēlojies/