Raksti

Agrita Otomere: Latvāņi mūsos

11.novembrī liku svecītes pie pieminekļa brīvības cīnītājiem, atceroties viņu nesavtīgo mīlestību pret savu zemi un valsti. Un jau nākamajā dienā uzzināju: ja, bērnam piedzimstot, viņam nav tēva, bet mātei ir partnere, tad labumus, ko iepriekš varēja iegūt tikai tēvs, nu saņems mātes partnere. Lasu tālāk: to lēmusi Satversmes tiesa. Kāds kontrasts! Vakar svinēt par atbrīvotu Rīgu, šodien – raudāt par savu valsti, nesaprotot, kurp ejam.

Jāatzīst, par Satversmes tiesu zinu maz. Tā man asociējas ar kaut ko ļoti stabilu, gandrīz vai kā savu draugu, kurš klusi stāv sardzē par valsts vērtībām. Bet nu šī tiesa apgalvo, ka ģimene ir ne tikai vīrs, sieva un bērni vai asinsradniecībā esošie, bet arī “partneri”. Kopš kura laika tā? Hmm! Varbūt 18. novembrī būtu jāsvin atbrīvotā seksualitāte?

Vēl nesen Saeima noraidīja priekšlikumu partnerattiecību legalizācijai. Es atviegloti nopūtos, domāju, ka uz brīdi cīņa ir atlikta. Bet nekā, ienaidnieks bez cīņas ienāca pa citam durvīm – caur Satversmes tiesu. Vai tiešām Satversmes sapulces dalībnieki pirms 100 gadiem savos trakākajos murgos varēja nojaust, ka kādu dienu būs runa par šādu “ģimenes” modeli? Uz to man kādā sarunā teica, ka Jānis Čakste bijis progresīvs cilvēks un, ja dzīvotu šodien, tad arī tā domātu… Redz, kā!

Skatos uz saviem bērniem, un viņu acīs redzu sirdsskaidrību; viņi spēlējas mammās un tētos, meitenes ilgojas pēc garās, baltās kāzu kleitas un “laimīgi līdz mūža galam”. Un man kā mātei gribas raudāt. Atcerieties raidījumu “Glābiet bērnus”? Par ko tik visu viņi toreiz necīnījās! Es kā bērns atceros, kā jutos: bērnus grib glābt! Vienmēr ir kāds, kurš grib bērnus glābt! Bet kurš tagad glābj bērnus? Pat mūsu pamatlikums neglābj.

Kāds noteikti vaicās: no kā jāglābj? Visa Eiropa tā dzīvo, un visi ir laimīgi! Vai tiešām laimīgi ir tie, kas drīkst savas seksuālās fantāzijas īstenot visdažādākajos eksperimentos? Kāds ir pienesums valstij? Uz to man atbildētu: laimīgs un apmierināts pilsonis, nevis kā tie sevi nerealizējušie, aizspriedumu mocītie heteroseksuāļi! Bet, mīļie tautieši, vai mēs zinām, ar ko šī ballīte beigsies?

Eiropā baudu pilnā ballīte sit augstu vilni. Sociālajos tīklos var redzēt smaidīgus ļaudis, kas ar putām uz lūpām apliecina, ka viņi ir ļoti laimīgi. Un tāpēc viņi drīkst audzināt bērnus un uz saviem baudas kalngaliem, ja vien otrs vēlas, var aicināt tik daudz cilvēku, cik vien vēlas. Jūs gribat ar savu dzimumu? Uz priekšu! Ar abiem dzimumiem? Kāpēc ne? Bet varbūt jūs gribat mīlēties ar vairākiem cilvēkiem? Īstenojiet savus pārdrošākos sapņus! Jums ir 60 gadu un jums tik ļoti patīk kāds sešpadsmitgadīgais, ka katra jūsu molekula brēc, ka jums viņu vajag? Tad nost ar sabiedrības aizspriedumiem, jo jūs dzīvojat tikai vienu reizi un jums ir visas tiesības gribēt un dabūt. Un, ja kādam ir iebildumi, tad viņam pašam vajag ārstēties, nevis man! Es esmu brīvs cilvēks brīvā Eiropā! Un nemēģiniet iestāstīt, ka mani ir jāglābj, drīzāk jāglābj ir sabiedrība no aizspriedumu žņaugiem!

Vai tiešām īstā brīvība ir iespēja darīt to, ko man gribas? Vai mēs neesam apmaldījušies savās gribēšanās?

Vēl nesen zinātnieki apgalvoja, ka seksuālā orientācija ir iedzimta, ka tur neko nevar mainīt. Tagad ir zinātnieki, kas apgalvo, ka seksuālo orientāciju var mainīt, jo pētījumi liecina – ja vien sievietei ir spēcīga emocionāla piesaiste kādam cilvēkam, viņa ir spējīga ar to arī mīlēties. Šos pētījumus var izmantot kā attaisnojumu jebkādām seksuālām vēlmēm. Bet tos var izmantot arī kā brīdinājumu man kā sievietei, ka es varu sevī sajust seksuālu pievilcību pret jebko, bet man tas ir jāapzinās un godīgi jāatbild un jārisina jautājums: kāpēc mani emocionāli nepiepilda mans vīrs?

Apkārt notiekošo gribas salīdzināt ar latvāņiem. Kādreiz dzīvoju Raunā, un no rītiem tētis mani veda uz Cēsu ģimnāziju. Katru rītu redzēju latvāņus pie Vaives dzirnavām. Sākumā skatījos ar apbrīnu: tādi milzeņi! Neviens cits augs tiem blakus nestāv! Taču, kad gribēju izkāpt no mašīnas un apskatīt Vaives dzirnavas, tētis brīdināja, lai nekāpju zālē – var apdedzināties no latvāņu sulas. Es vaicāju, kāpēc tos nenopļauj, ja jau tie ir tik bīstami, un tētis atbildēja, ka cilvēki to jau dara, bet tas nelīdz. Ar pļaušanu latvāni var tikai apstādināt, lai tas neiet tālāk. Es atvaicāju: “Tēt, ja nepļaus, ko tad?”, un tētis nopietni man atbildēja: “Ja nepļaus, meit, tad atnāks tie latvāņi līdz pat mūsu Raunai.” Es biju pārbijusies un bieži vien no rītiem atviegloti nopūtos, kad redzēju, ka latvāņus kāds atkal bija pļāvis – tas nozīmēja, ka līdz Raunai tie vēl tik drīz neatnāks.

Vēl kāda epizode par latvāņiem... Kādā kristīgā nometnē Dzērbenē piedalījās arī somu jaunieši. Viendien skatos – somu puisis meistaro puķu pušķi un klāt liek... latvāņa lapu. Es sastingu bailēs, jo man likās, ka tūlīt viņš manu acu priekšā nomirs. Skrēju pie pieaugušajiem, un tie mani nomierināja, sacīdami, ka šajā vasaras laikā tie neesot indīgi. Bet somu jauniešiem tika nolasīta maza lekcija par Latvijas nelaimi – latvāņiem.

Kas gan, līdzībās runājot, varētu būt latvānis Latvijai? Kaut kas tāds, kas sākumā liekas liels ieguvums, bet beigās izrādās nelaime. Vai partnerattiecību likums nav šāds “latvānis”? To visādi grib iestādīt Latvijā, sakot, ka visā Eiropā cilvēki no tā ir ieguvēji. Vai pirms 50 gadiem ko tādu neteica arī par īsto latvāni?

Būsim godīgi – vai šis ir vienīgais “latvānis”? Protams, ka ne. Vai “normālie”, līdz ko iemīlējušies, domā par laulību un “ilgi un laimīgi līdz mūža galam”? Latvijā ir tūkstošiem bērnu, kas dzimuši ārlaulībā, un desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu pāru, kas mīlējas neprecējušies. Un, ja mēs veiktu uz ielas aptauju, jautājot: “Vai jūs precoties bijāt nevainīgs?”, vai mēs visā Rīgā vispār dzirdētu kaut vienu apstiprinošu atbildi?

“Latvāņi” ir mūsos. Mūsu uzdevums ir tos pļaut un mācīt savus bērnus, lai viņi tos atpazīst. Lai mūs sauc par atpakaļrāpuļiem! Varat saukt, kā gribat, bet es nedrīkstu ļaut “latvānim” mani uzvarēt! Un, pat ja Satversmes tiesa man ļauj to audzēt, vai es to drīkstu? Vai drīkstu nolaist to latiņu, ko mani kristīgie senči bija turējuši un kā dēļ viņi bija gatavi mirt?

Liels paldies visiem gan Saeimā, gan nevalstiskajās organizācijās, kas cīnās par laulību starp vīrieti un sievieti un kas palīdz intīmajos jautājumos apmulsušajiem atrast izeju!

Rīgas Apriņķa Avīze, 20.novembris

 

 

Bauskas iecirkņa prāvesta pienākumus veic R.Otomers

Mācītājs Roberts Otomers, kurš kalpo trīs evaņģēliski luteriskajās draudzēs Vecumnieku novadā, iecelts par Bauskas iecirkņa prāvesta pienākumu izpildītāju. Jaunajā amatā viņš stājās otrdien, 9. jūnijā.

R. Otomers turpinās pildīt arī visus iepriekšējos pienākumus draudzēs Bārbelē, Vallē un Vecumniekos; jaunais amats – tā mācītājam būs papildu kalpošana un lielāka slodze.

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Liepājas diecēzes bīskaps Hanss Martins Jensons 5. jūnijā izdevis rīkojumu par prāvesta pienākumu izpildītāja iecelšanu un nosūtījis to brālim Kristū un amatā, mācītājam Robertam Otomeram. «Sakarā ar prāvesta Rolanda Radziņa atlūgumu un pamatojoties uz man dotajām pilnvarām, ieceļu Tevi par Bauskas iecirkņa prāvesta pienākumu izpildītāju no 2020. gada 9. jūnija līdz turpmākam rīkojumam. Lai Dievs svētī Tavu kalpošanu!» rakstīts oficiālajā dokumentā. 

«Jā, kopš vakardienas esmu prāvesta pienākumu izpildītājs līdz nākamajām iecirkņa prāvesta vēlēšanām,» apstiprinot šo ziņu, 10. jūnija vakarā «Bauskas Dzīvei» sacīja R. Otomers. Lūgts paskaidrot, ar ko nodarbojas garīdznieks, kurš vada draudzi vai baznīcas iecirkni, ko veido vairākas draudzes, viņš uzsvēra: «Prāvestam ir divi galvenie uzdevumi. Pirmais – rīkot regulāras tikšanās iecirkņa mācītājiem un draudzes priekšniekiem, ko aktīvi plānoju sākt no septembra; otrais – pārstāvēt iecirkņa vajadzības mūsu baznīcas galvenajā lēmējinstancē – kapitulā, kur sanāk kopā visi trīs bīskapi, t. sk. arhibīskaps un 16 prāvesti.» Prāvesta pienākumu izpildītāja amats R. Otomeram personīgi nozīmē iespēju iepazīties ar iecirkņa draudzēm, mācītājiem un priekšniekiem un veidot kopīgu sadraudzību un sadarbību, kam iepriekš nav varējis atvēlēt pietiekami daudz laika.

R. Otomers ir precējies un kopā ar dzīvesbiedri Agritu audzina septiņus bērnus. Vallē un Vecumniekos viņš kalpo kopš 2016. gada, bet Bārbeles draudzē – kopš 2018. gada, lasāms Vecumnieku evaņģēliski luteriskās draudzes mājaslapā internetā.

Līdzšinējais Bauskas iecirkņa prāvests Rolands Radziņš, atbildot uz «Bauskas Dzīves» jautājumu, kāpēc viņš atstājis amatu, paskaidroja, ka «nekas slikts nav noticis, nekā konflikti nav bijuši». Viņš vairs nav LELB administratīvā rajona – iecirkņa – vadītājs, taču turpinot kalpot draudzēs Iecavā, Mežotnē, Codē un Salgalē Ozolnieku novada Emburgā.

«Būt par prāvestu nozīmē veikt lielu administratīvo darbu. Daudz laika un enerģijas prasa lēmumu sagatavošana un pieņemšana; ir arī citi pienākumi. Tā kā slodze bija pamatīga, jo kalpoju arī vairākās draudzēs un strādāju skolā, nolēmu no šiem papildu pienākumiem, ko prasa prāvesta amats un kas ir atbildīgi, atteikties. Pieļauju, ka kovidlaiks ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem ne man vienam bijis pārdomu rosinošs periods, kas devis iespēju izvērtēt – kas paveikts, kas ir pa spēkam un kas mazāk izdevies,» sacīja R. Radziņš.

Viņš prāvesta pienākumus veica nedaudz ilgāk kā divus gadus – 2018. gada Vasarsvētkos tika amatā ievests, bet šī gada jūnijā atcelts.«Prāvests ir LELB administratīvā rajona – iecirkņa – vadītājs; iecirkņa mācītāju, palīgmācītāju, evaņģēlistu, lektoru, kā arī draudžu amatpersonu tiešais priekšnieks un padomdevējs. Prāvesta amats nav tituls, šis «nosaukums» konkrētam mācītājam tiek piešķirts uz amata pildīšanas laiku,» vēstīts LELB mājaslapā internetā. 

Laikraksts "Bauskas dzīve", 2020.g. 12.jūnijs

Šahs, kubiks-rubiks, kapu svētki un laulības

Vecumnieku, Valles, Bārbeles draudžu mācītāja un Lutera Akadēmijas pasniedzēja Roberta Otomera vaļasprieki ir šaha spēle un arī veikla un ātra rubika-kubika salikšana. Šos vaļaspriekus Roberts labprāt piekopj arī ģimenē un lieto kalpošanā pansionātos, draudzes nometnēs, laulībās  un pat kapusvētkos.

Ar šaha spēli Roberts pirmo reizi iepazinies pirmajās pamatskolas klasēs, mācoties Rīgas 31.vidusskolā. Tur viņš apmeklējis šaha nodarbības. Skolotājs bijis īsts šī intelektuālā sporta veida entuziasts, un ja nodarbībā bijuši divdesmit skolēni, tad viņš varējis spēlēt šahu ar visiem divdesmit reizē, veicot ar katru pa gājienam pēc kārtas. Tolaik Roberts piedalījies arī šaha turnīros, kur bijis jāizspēlē astoņas spēles un jāsavāc maksimāli daudz uzvaru. Lielākais sasniegums bija uzvaras četrās spēlēs.  Mācoties Rīgas 1. ģimnāzijā topošais mācītājs šahu nespēlēja, bet atsāka to darīt, kļūstot par kristieti. Tolaik tuvākajā paziņu lokā bijuši vairāki cilvēki, kas spēlē šahu un tā ir bijis, ar ko uzspēlēt. Mācītājs ar prieku atceras kādu no Imantas pansionāta „Liepa” iemītniekiem – Guntāra onkuli, ar ko regulāri spēlēts šahs, ik pa laikam, kad pansionātā vadīts svētbrīdis.  Vēlāk Roberts arī Guntāronkuli kristījis, kad viņam bijuši deviņdesmit gadu.

Maģistratūras studiju laikos Gētebogā, Zviedrijā Roberts Otomers regulāri spēlējis šahu ar studiju biedru, prāvestu Romanu Kurpnieku, mācītāju Gintu Graudiņu, gan starpbrīžos, gan vakaros pēc studijām, gan lidmašīnā. Spēlēts arī ar studiju biedriem no Krievijas, ieskaitot tagadējo Ingrijas Baznīcas bīskapu Ivanu Laptevu un topošo teoloģijas institūta rekotru Konstantīnu Subotinu.

Arī Vecumnieku draudzes nometnēs tiek spēlēts šahs. Tā nu sagadījies, ka draudzes vīri ir itin braši šaha spēlētāji, kas priecājas par šaha partijām ar mācītāju.  Ar dažu labu spēlējot mācītājs guvis uzvaru, bet ir bijuši arī zaudējumi.

Ar prieku Roberts atceras nesenās spēles Zviedrijā, ciemojoties Rišķu ģimenē. Viņu vecākais dēls Pēteris mācās šaha pulciņā un ir vietējais čempions sava vecuma grupā. Roberts novērojis, ka puisis ir laba pedagoga apmācībā, ka ir apguvis labus klasiskus spēles paņēmienus. Spēlējot mācītājs pamanījis, ka gūt labākus rezultātus viņam nereti liegušas neuzmanības kļūdas. Jaunais veiklais pretinieks spēlējis koncentrētāks un mērķtiecīgāks.

Savukārt  Roberts pats nereti jaunus paņēmienus iemācās no virtuālā pretinieka, spēlējot šahu aplikācijā viedtālrunī, noskatoties, kādus gājienus izmanto virtuālais pretinieks. Šaha aplikāciju izmantojot, iespējams spēlēt gan ar virtuālo pretinieku, izvēloties dažādas sarežģītības pakāpes, gan arī spēlēt ar reālu spēlētāju, kurš pieslēdzies tai pašai aplikācijai savā tālrunī.

Šaha spēles entuziasts mēģinājis spēles prasmes iemācīt arī vecākajam dēlam, taču sapratis, ka viņam pietrūkst šaha pedagoģijas prasmju. Tagad viņš ar dēlu vairāk spēlē dambreti. Kuplajā Otomeru ģimenē cieņā ir arī dažādas stratēģiskās galda spēles, kā piemēram „Sabotieri” un „Katanas ieceļotāji”.

Roberts Otomers māk arī milzu ātrumā salikt rubiku kubiku, kas bija populārs laika kavēklis  astoņdesmitajos gados. Pie tam kubiku viņš var salikt no jebkuras pozīcijas.  Šis interesantais hobijs aizsākās brīdī, kad Roberts noskatījās „ Zelta talanta” raidījumu, kur kāds puisis veikli salika daudzus kubikus. Izrādās, ka internetā atrodami daudz video, kur izstāstīts, kā salikt rubika kubiku. Pamatā ir septiņas- astoņas formulas, kas izpildāmas pareizā secībā. Pirmo reizi kubika salikšanai veltītas 24 stundas, gan ar pārtraukumiem. Pēc tam jau ir bijušas vajadzīgas pāris stundas, bet nu jau vien divās minūtes. Šo prasmi mācītājs izmantojis vairākas reizes sprediķot laulībās, vai arī kapusvētkos. Kubiku viņš liek, reizē sprediķojot, piemēram, par to, ka Dievs var atrisināt mūsu problēmas. Kad stāsts ir galā, ir salikts arī kubiks. Kapu svētkos cilvēki reaģējuši ar lielu interesi, jautājot, kādus vizuālos materiālus mācītājs izmantošot nākamgad. Priekšmetu izmantošana sprediķos cilvēkiem palīdz labāk uztvert mācītāja sacīto. 

Laikraksts "Svētdienas rīts", 2020.g. aprīlis

Koronas vīrusa ēnā

“Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā.” (Psalms 91: 2-5)

Situācija

Vēl pavisam nesen mums šķita, ka notikumi, kas saistīti ar Korona vīrusu, risinās tālu prom no mums un mūs neskars. Bet pēdējās nedēļas laikā Eiropa ir pasludināta par Koronas vīrusa epicentru, Latvijā ir izsludināta ārkārtas situācija, aizslēgta robeža un aizliegti visi publiski organizēti pasākumi, tai skaitā arī dievkalpojumi baznīcā. To mūsu ģimene ir piedzīvojusi arī uz savas ādas. 1.martā mana ģimene bija devusies uz manu maģistratūras izlaidumu Zviedrijā. Tajā brīdī Zviedrijā bija tikai 14 saslimšanas gadījumi uz 10 miljoniem iedzīvotāju. Bet kad atgriežamies atpakaļ Latvijā, tad 12.martā jau Zviedrija pasludināta par bīstamu zemi ar nepilniem tūkstoš saslimšanas gadījumiem.

Kas mums būtu jādara?

Pēdējās dienās nepārtraukti saņemam aicinājumus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību: mazgāt rokas, ieturēt distanci no citiem cilvēkiem, slēgt visus organizētos pasākumus utt. Tas viss, protams, ir ļoti labi un vajadzīgi. Bet baidos, ka ar to vien pandemijas apturēšanai būs par maz.

Korona vīruss un nāves tuvums liek daudziem izvērtēt savas dzīves – vai Dievs grib kaut ko nopietnu pateikt visai liberālajai Eiropai? Mums vajadzētu atzīt, ka Eiropā grēks tiek legalizēts, reklamēts un popularizēts un tas nekādi nevar Dievam patikt. Mākslīgie aborti, dzimumu sajaukšana un īpaši – laulības pārkāpšana, tik daudzos veidos, ka pat kauns par to runāt. Arī mums Latvijā ir pietiekami daudz ietiepīgo, kas neprecās un grib, lai legalizē viņu bezatbildību. Arī homoseksuālismu mums arvien vairāk grib uzspiest kā normu, pat „izglītojot” mazus bērnus.

Varbūt Dievs caur šo ārkārtas situāciju grib ļoti nopietni mūs brīdināt, lai nemeklēt vaininieku ārpus sevis, bet gan izmeklējam katrs savu sirdi. Vai neesam noticējuši, ka var „dzīvot kopā tāpat” bez laulībām? Vai esam savus bērnus gatavojuši nopietnai laulības dzīvei? Vai esam iedomājušies, ka par savu dzīvi mums nebūs jāatbild Dieva priekšā? Nožēlosim grēkus un sauksim uz Dievu! Mums tik ļoti vajag Dieva žēlastību un palīdzību.

No egoisma uz atbildīgu rīcību

Latvijā daudzviet izcēlusies panika, cilvēki izpērk veikalus. Rodas sajūta, ka bīstamākais nav šis vīruss, bet gan mūsu alkatība un vienaldzība pret citiem, ko citā vārdā sauc par egoismu. Tā nav tikai pandēmijas laika problēma, bet bijusi jau ilgi pirms tam! Vai nav tā – ka par daudz centrā esam bijuši mēs paši – mani hobiji, ballītes, ceļojumi, izklaides, ka par saviem apkārtējiem bieži aizmirsām? Līdz šim ir bijis tik liels piedāvājums, ko darīt pēc darba, ka mums vairs neatlika laika Dievam un līdzcilvēkiem.  

Bet tagad viss notiekošais mūs arvien vairāk spiedīs sevi un savas intereses nolikt malā un parūpēties par saviem tuvākajiem apkārtējiem. Tikai visiem kopā rīkojoties atbildīgi, mēs varēsim iziet cauri pandēmijai ar mazākiem zaudējumiem. Korona vīruss Itālijā izrādījies vislipīgākais tieši cilvēkiem virs 50 gadiem – 80% gadījumi. Bērni līdz 18 gadiem slimo tikai 1,2%. Jaunieši, padomāsim par vecāka gada gājuma kaimiņiem, kolēģiem, parūpēsimies par viņiem, aizsargāsim viņus.

Lai Dieva miers vada mūsu rīcību. ”Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem.4:7) 

Lūgšana

Kad vēl iepriekš Latvijā bija ārkārtas situācija? Pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva savu neatkarību. Toreiz simtiem un tūkstošiem cilvēku pulcējās kopā baznīcā, lai lūgtu par brīvību un neatkarību, un Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas un deva brīvību. Arī šodien ārkārtas situāciju cilvēks var pārdzīvot ar nopietnu lūgšanu. Vienosimies kopējā lielā lūgšanā! Ne tikai vienu dienu, bet ilgstoši. Lūgsim:

Kungs Dievs, piedod mums!

Kungs Dievs, žēlo mūs!

Kungs Dievs, nenovērs no mums savu vaigu!

Un visas savas sirds lūgšanas ieliekam tajā lūgšanā, ko Tu mums esi mācījis: „Mūsu Tēvs debesīs...”.

Un visbeidzot, lai mūs iedrošina Kristus vārdi: To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33)

 Māc. Roberts Otomers

Laikraksts "Bauska dzīve", 2020.gada 24.marts

  Agrita Otomere: Denam Braunam "Da Vinči kodā" nav taisnība

Tikko kā Latvijas Bībeles biedrība ir laidusi klajā norvēģa Hansa Juhana Sāgrustena grāmatu Lielā Puzle. Pa senāko Bībeles manuskriptu pēdām. Šo grāmatu no norvēģu valodas ir tulkojusi Agrita Otomere, Vecumnieku draudzes mācītāja sieva, 7 bērnu māmiņa. “Rīgas Apriņķa Avīze” aicināja viņu uz sarunu par jauno grāmatu, par norvēģu valodu un dzīvi daudzbērnu ģimenē. 

1.Kā radās doma, ka vajadzētu tulkot grāmatu “Lielā puzle”?

Tas būtu jāvaicā Latvijas Bībeles biedrībai. Mani viņi sameklēja caur saviem „kanāliem”. Mani sameklēt nebija grūti, jo, manuprāt, norvēģu valodas zinātāju nav nemaz tik daudz un vēl mazāk ir tādu, kas gribētu tulkot grāmatu par šādu tēmu.

Šo jautājumu varētu uzdot Latvijas Bībeles biedrības vadītājam Valdim Tēraudkalna kungam grāmatas atklāšanā, kas vēl tikai būs, bet vēl nav zināms – kad. Atklāšanā būs arī pats autors, kurš strādā Norvēģijas Bībeles biedrībā. Tas noteikti būs vērtīgs pasākums.

2.Vai tā ir zinātniska grāmata, kas domāta tikai speciālistiem? Vai līdzīgas grāmatas latviešu valodā ir izdotas?

Grāmata ir domāta visiem interesentiem. Varu pilnībā piekrist tam, kas rakstīts aizmugurē uz grāmatas:

„Labā valodā, saistoša un ļoti aizraujoša – visīstākais zinātniskais trilleris visiem, kurus fascinē Bībele, teoloģija un noslēpumiem apvītie manuskripti” un:  

„Taču atšķirībā no kriminālromāniem, kas ir fantāzijas auglis, Lielā puzle” atklāj patiesus notikumus un reālus atradumus”.

Visiem varētu patikt aizraujošie apraksti par to, kad, kā un kur atrasts katrs manuskripts un domāju, ka arī speciālisti atradīs sev ko interesantu un nezināmu.

Līdzīga grāmata ir Bībele kā Kristus liecība. Uzticama, pārbaudāma, saprotama., to sarakstījis Guntars Baikovs. Šī grāmata nav zinātniskais trilleris”, bet tā arī ir aizraujošs un nopietns pētījums, kas pierāda, ka Bībeles vēstījums ir uzticams arī 21. gadsimtā.

3. Kas ir tās vērtīgākās atziņas, ko jūs pati guvāt no grāmatas satura?

Viena no svarīgākajām atziņām bija tā, ka Denam Braunam Da Vinči kodā nav taisnība un tas, ka Da Vinči kods ir fantāzijas auglis. Sīkāk negribētu komentēt, lai paliek intriga! Labāk nopērciet un izlasiet grāmatu!

Vissvarīgākā atziņa – Bībele ir vislabāk pierādītā seno laiku grāmata. Nevienai citai seno laiku grāmatai nav saglabājies tik daudz manuskriptu. Nevienai citai grāmatai nav tik tuvs laika atstatums starp grāmatas sarakstīšanu un agrīnākajiem atrastajiem manuskriptiem.

4. Pieņemu, ka Latvijā nav daudz norvēģu valodu pratēju, lai varētu grāmatas tulkot, turklāt tādus specifisku tekstus. Kā jūs šo valodu apguvāt?

Esmu pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju starpkultūru sakaru specialitāti „Latvija-Norvēģija”. Šajā specialitātē uzsvars tiek likts uz norvēģu valodas apguvi un, lai to varētu labi apgūt, akadēmija meklē tādu pasniedzēju, kam tā ir dzimtā valoda.

Mums norvēģu valodu mācīja pasniedzējs no Norvēģijas - Snorre Karkonens Svensons no Oslo. Viņš mums mācīja ne tikai gramatiku, bet arī Norvēģijas vēsturi, literatūru, valodas vēsturi, tulkošanas pamatus. Kad piekusām no daudzajām lekcijām, viņš pārtraukumos mums mācīja norvēģu dziesmas. Tā kā viņš labi prata latviešu valodu, tad brīžos, kad kaut ko nesapratām, viņš to spēja precīzi iztulkot latviski, tādējādi mēs varējām uzdoto labi saprast, kā arī apgūt arī visādus norvēģu valodas smalkumus. Viņš ļoti pašaizliedzīgi ar mums darbojās un ielika labus pamatus – liels paldies viņam par to! Jāatzīst, ka es nebiju kursa izcilniece un man pat sapņos nerādījās, ka es kādu dienu iztulkošu grāmatu! 

5. Vai tulkojot grāmatu, konsultējāties arī ar autoru vai kādiem citiem speciālistiem?

Konsultējos ar Latvijas Bībeles biedrības vadītāju Valdi Tēraudkalnu un mazliet arī ar savu bijušo pasniedzēju Snorri Karkonenu Svensonu.

Ļoti noderīgas grāmatas par šo tēmu ir Bengta Heglunda Teoloģijas vēsture, Ūrasa Sarnivāras Vai Bībelei var uzticēties? un īpaši Guntara Baikova „Bībele kā Kristus liecība”. Guntara Baikova grāmata ir visjaunākā no trim pieminētajām grāmatām, līdz ar to tajā iekļauta jaunāka informācija par pēdējie atklājumiem. Arī šajā grāmatā ir apskatīti nozīmīgākie Vecās un Jaunās Derības manuskripti.

6. Kas ir būtiskāk tulkojot - vai zināt valodu vai aplūkojamo priekšmetu?

Manuprāt – tulkojot būtiskāk ir zināt valodu, jo, ja nezina valodu, tad neko nemaz nevar iztulkot! Aplūkojamais priekšmets gan arī būtu kaut mazliet jāpārzina vai vismaz jāzina, kur par to latviski var kaut ko izlasīt.

Piemēram, ja jātulko kaut kas par Bībeles manuskriptiem, var izlasīt Guntara Baikova grāmatu Bībele kā Kristus liecība un iegūt priekšstatu par Bībeles manuskriptiem un uzzinātā informācija būs ļoti palīdzoša, tulkojot kādu citu grāmatu par Bībeles manuskriptiem. Savukārt, ja nezina valodu, tad nekas no tulkošanas nesanāks...

Tulkojot var uzzināt daudz ko jaunu par aplūkojamo priekšmetu. Lielās puzles tulkošana man bija ļoti izglītojoša, daudz uzzināju par Bībeles manuskriptiem, Baznīcas vēsturi un personvārdu atveidi. Ja tagad būtu jātulko līdzīga satura grāmata, būtu vieglāk.

7. Domājot par to, cik daudz uzmanības, laika un darba ir nepieciešams tulkotājam, var tikai pabrīnīties, kā tiekat ar to galā, audzinot 7 bērnus?

Tulkošanas laikā man bija tikai seši bērni. Tulkoju tikai darba dienās, kad bērni skolā un bērnu dārzā. Mājās bija tikai jaunākā meitiņa, kura daudz spēlējās viena – izbaudīja klusumu un iespēju tikt pie visām rotaļlietām un bez strīdēšanās ar māsām un brāli. Arī vīrs bija liels atbalsts. Ja nopietni sevi mobilizē konkrētam uzdevumam, atmetot mazāk svarīgo, var ļoti daudz izdarīt!

Tomēr visam pāri ir Dieva vadība, gluži kā rakstīts Salamana pamācībās: „Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” Manā gadījumā – es gan varēju dikti apņemties iztulkot, bet ja Dievs nedotu visus vajadzīgo, tad es to neizdarītu. Piemēram, ja es saslimtu ar plaušu karsoni, tad es diez vai iztulkotu utt. Tāpēc arī es pati skatos uz izdoto grāmatu ar apbrīnu un pateicību Dievam!

8. Tik liels bērnu pulciņš būtu pielīdzināms nelielai bērnudārza grupiņai, taču atšķirībā no ģimenes, tur par bērniem rūpējas vairāki cilvēki, turklāt ne visu diennakti. Vai jums ar vīru ir sadalīti pienākumi un uzdevumi ģimenē?

Gribas atbildēt ar mazu humoru – ja salīdzina mūs ar bērnudārzu audzinātājām, tad tieši viņas es apbrīnoju! Tas ir ļoti grūts darbs – tikt galā ar divdesmit bērniem. Mums ar Robertu ir vieglāk! Mums ir tikai 7 bērni!

Atbildot pavisam nopietni – mēs dalām darba pienākumus ar bērniem. Mūsu vecākajiem bērniem- Katei ir 12 gadi un Pāvilam drīz būs 11 gadi. Viņi abi kopā ar astoņgadīgo Ruti ir mūsu lielie palīgi, un sešgadīgais Rinalds arī mācās palīdzēt! Viņi prot gan kartupeļus nomizot, gan izkarināt slapjo veļu, gan mazās māsas – četrgadīgo Edīti un divgadīgo Judīti - nolikt saģērbt gulēt. Bērni prot arī māju sakārtot, izslaucīt un pat tualetes podu iztīrīt. Jautājums – vai viņi to vienmēr grib darīt...

Tad, kad bērni negrib darīt vai neprot, tad mēs nodarbojamies ar „darba audzināšanu” un kļūdu labojumu. Dažkārt ātrāk pašam slapjās zeķes izkarināt nekā atkal pamācīt, kā tās pareizi karināt. Pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību.

Taču tad, kad bērni grib, prot un to izdara, tad mums atliek laiks kopā priecāties par mazo pastarīti, divus mēnešus veco Ilzīti, vecgada vakarā noskatīties „Likteņa ironiju” un kopā uzspēlēt kādu galda spēli.

9. Kas bērniem ir lielākais ieguvums, augot kuplā ģimenē?

Lielākais ieguvums ir tāds, ko bērni tagad vēl nemaz neapjauš, proti, viņi tagad mācās mīlēt savu tuvāko. Lielā ģimenē bērns ir spiests dalīties ar citiem brāļiem un māsām, kā arī bērns mācās rūpēties viens par otru, domāt par otru, nevis tikai par sevi. Ja tev ir kabatas nauda un tu veikalā nopērc šokolādi, tad, mājās atnākot, tev būs jādalās ar pārējiem. Ja tu ēd vakariņas un tētis vēl ir baznīcā, tad nevar apēst visas desiņas – ir jāatstāj arī tētim utt.

Protams, varētu padomāt – ak, nabaga bērni, kas nevar apēst visu šokolādi vieni paši vai arī gribēja vēl desiņu, bet tagad – nekā. Bet patiesībā caur šo mazo zaudējumu ieguvums ir daudz lielāks – bērnā top sirds, kas mācās ieraudzīt citu vajadzības, nevis tikai – mana šokolāde un visas desas man, bet – šī šokolāde ir manās rokās un manām rokām ir dots to izdalīt gan sev, gan arī citiem, kam to vajag.

Daudzus baida tas, ka, ja būs daudz bērnu, kā mēs iztiksim, ka nevarēsim daudz ko atļauties, nespēsim samaksāt par bērnu studijām utt. Jā, mēs nevaram atļauties visa ģimene aizlidot uz Parīzi, bet vai tāpēc mūsu bērni ir daudz ko zaudējuši? Lai es studētu, ņēmu studiju kredītu, jo vecāki man nevarēja samaksāt par studijām, bet vai tāpēc es esmu traumēta? Nē.

Mūsu ģimenē ir bijis tā, ka Dievs mūs ir tā svētījis, ka mūsu ienākumi un dzīvesvietas lielums ir audzis proporcionāli ģimenes lielumam!

Lai Dievs dod, ka grūtības, ko nākas piedzīvot daudzbērnu ģimenē, veidotu mūsu bērnus par nesavtīgiem, iejūtīgiem un derīgiem sabiedrības locekļiem, kas prot savas ģimenes būvēt uz pareiziem pamatiem.

Ir vēl kāds liels ieguvums - piedzīvot to, ka ģimenē atkal ienākusi vēl viena maza dzīvībiņa- viņu mazais brālītis vai māsiņa, lielākais brīnums uz zemes. Mazulītis, kas ir tik mīļš, neaprakstāmi skaists un ar īpašu smaržu. Jo bērni vecāki, kad atkal piedzimst mazulītis, jo labāk viņi to atcerēsies visu savu mūžu. Vecākie bērni labi atceras, ka maiga ādiņa bija gan Edītei, gan Judītei, un tagad arī mazajai Ilzītei.

Savukārt jaunpiedzimušais ir īpašs ieguvējs, jo tik daudzi viņu mīl! Katru dienu mazo Ilzīti bučo un klēpī grib turēt ne tikai mamma un tētis, bet arī divi brāļi un 4 māsas. Vareni, vai ne?

10. Nesen biju kādās bērēs, kur pie galda sēdošie izteica apmēram tādu domu- kas tad mācītājam! viņam taču nekāds cits darbs nav jādara, kā tikai jānovada dievkalpojums. Jūs esat mācītāja sieva. Kā šis darbs izskatās no šīs pozīcijas raugoties?

Te atkal var atbildēt ar humoru – ja mācītājs nostājas draudzes priekšā „kā balta lapa”, proti, nesagatavojis savu sakāmo, domādams, ka „runās, kas uz sirds”, tad tiešām – kas gan tur sarežģīts?

Mācītājam ir jāvada bieži vien ne tikai 1 dievkalpojums nedēļā, bet arī iesvētes mācības, Bībeles stundas, lekcijas, mājapmeklējumi, bēres, kristības, privātas sarunas ar cilvēkiem. Un uz daudzām lietām ir jāpavada krietns laiciņš lai sagatavotos. Un ja mācītājam vēl ir 3 draudzes kā manam vīram, tad to visu var pareizināt ar 3.

Bet, ja godprātīgi gatavo katru sprediķi, Bībeles stundu un uzrunu publiskos pasākumos? Tad dzirdētais sprediķis ir tikai aisberga redzamā daļa, aiz kura, citiem nezināmas, stāv studijas, izauklētas pārdomas un lūgšanas. Mans vīrs ir teicis, ka katrs sprediķis ir kā skolā uzrakstīt domrakstu un tā – katru nedēļu!

Mans vīrs visus savus sprediķus sagatavo arī kā power point prezentācijas, kurā lasāmi atslēgas vārdi. Tādā veidā viņš pats ir „uzlicis augstu latiņu”, proti, viņam vienmēr ir jāsagatavo jauna prezentācija un nevar iet un runāt to, „kas uz sirds”.

Jāpiebilst, ka katrs luterāņu mācītājs, kad viņu ieveda amatā, ir devis solījumu darīt savu darbu godprātīgi un ir par to atbildīgs par to gan Dieva, gan cilvēku priekšā.

Varētu mudināt, lai pieminētie ļaudis no bēru galda aiziet vēlreiz uz baznīcu, varbūt šoreiz mācītājs būs sagatavojies. Var arī atbraukt uz Vecumniekiem, Valli vai Bārbeli, kur dievkalpojumus vada mans vīrs, kurš parasti ir sagatavojies!

11.Cik daudz un kā mācītāja sieva var un spēj būt palīgs savam vīram draudzes darbā?

Palīdzība var būt ļoti dažāda.

Bieži vien mācītāju sievas ir vai nu ērģelnieces, vai svētdienas skolas skolotājas. Es esmu svētdienas skolas skolotāja, bet ne Vecumniekos. Mācu bērnus Stelpes un Valles skolās svētdienas skolas pulciņā.

Sieva visbiežāk ir tā, kura mazgā un gludina amata tērpus. Sieva bieži vien vakaros pēc Bībeles stundām sagaida mājās ar siltām vakariņām, un pēc grūtām draudzes sarunām, klusējot samīļo un aizlūdz par savu vīru. Es domāju, ka arī tā ir palīdzība.

Ir vēl kāda lieta, kas netiešā veidā ietekmē draudzes darbu - ja sieva ir uzticīga savam vīram un lojāla vīra darbam. Neuzticīga sieva izposta laulību, un nelojāla sieva grauj vīra autoritāti draudzē. Lai Dievs pasarga no tā visas mācītāju sievas, arī mani.

12. Iesākot jauno gadu, cilvēki viens otram vēl laimi. Vai jūs esat laimīgs cilvēks?

Jā, es esmu ļoti laimīga, Dievs man ir devis jau šeit uz zemes tik daudz – mīļu vīru, daudz bērnu, gādīgus vecākus un vīra vecākus, daudz draugu un „galvu uz pleciem”, kas kādreiz var arī ko vērtīgu sabiedrībai izdarīt, proti, iztulkot labu grāmatu!

Rīgas Apriņķa avīze 22.janvāris 

Adventa laiks

Adventa četras svētdienas ir gaidīšanas un gatavošanās laiks pirms ziemassvētkiem. Gaidīšanas laiks ir parasti pirms kā īpaša. Ir lietas, ko mēs visi gaidām ar prieku un tam gatavojamies: algas diena, atvaļinājums, ceļojums, nometne. Arī pirms otriem lielākiem baznīcas svētkiem – ziemassvētkiem – ir īpašs gaidīšanas laiks ar adventa vainagu ar 4 svecītēm, kas iezīmē 4 atlikušās svētdienas līdz ziemassvētkiem.

Ļoti daudziem tieši ziemassvētki ir gada visvairāk gaidītie svētki, bet kāpēc, kas šajos svētkos ir tik īpašs? Latviešu valodā mums nav paveicies ar svētku nosaukumu: Ziemassvētki. Jā, svētki tiek svinēti ziemā, bet kas ir šo svētku būtība? Svētku nosaukums var mums likt domāt, ka mēs ziemai svētkus svinam. Bet ja tā, tad šie svētki būtu jāsvin katru gadu, kad uzkrīt pirmais sniegs, nevis katru gadu vienā un tai pašā datumā, ir sniegs vai nav sniega. Turklāt šo svētkus svin visā pasaulē, arī tādās vietās, kur nekad nav sniega – Āfrikā un Austrālijā. Citās valodās ir trāpīgāki nosaukumi šiem svētkiem. Krieviski: Rožģestvo. Tas ir no vārda: piedzimšana. Kāds ir piedzimis šai datumā. Jā patiešām – dzimšanas dienu mēs svinam katru gadu vienā datumā. Bet kas ir piedzimis šai datumā? Angliski: Christmas. Tas ir saliktenis no diviem vārdiem – Kristus un Mesa (Dievkalpojums). Proti, tā ir Jēzus Kristus dzimšanas diena. Bet kas Jēzū ir tik īpašs, ka viņa dzimšanas dienu svinam vēl 2020 gadus vēlāk? Bībele teikts:

„Marija dzemdēs Dēlu, un Tu nosauksi Viņu JĒZUS, jo Viņš izglābs Savu tautu no grēkiem.” (Mt.1:21)

Dievs Tēvs pirmajos ziemassvētkos uzdāvināja cilvēcei lielāko dāvanu pasaules vēsturē: savu Dēlu – Jēzu. Jēzus ir nācis šai pasaulē, lai tai parādītu savu mīlestību un glābtu visus cilvēkus no grēkiem. Tā ir patiesā šo svētku būtību, tur patiesi ir ko svinēt, ka Jēzus ir mūs nācis, lai glābtu mūsu dvēseles no elles un ievestu paradīzē! Tāpēc arī tik daudz cilvēki adventa laikā un ziemassvētkos pulcējas baznīcā, lai kopīgi svinētu svētkus un pateiktos Dievam, ka Viņš savu Dēlu mums sūtījis! Īstā šo svētku būtība ir mīlestība un piedošana! Mīlestība, ko saņemam no Dieva un mīlestība, ko tālāk dodam viens otram.

Roberts Otomers

Vecumnieku novada ziņas, 2019.gada decembris

   Veikta Vecumnieku baznīcas arhitektoniskā izpēte

Šovasar veikta Vecumnieku evaņģēliski luteriskās baznīcas arhitektoniski mākslinieciskā izpēte. Tā bija nepieciešama, lai varētu izstrādāt dievnama restaurācijas plānu, saglabājot kultūrvēsturiskā mantojuma autentiskumu un vērtības.

Ar izzināto, atklāto un darba procesā gūtajām atziņām interesentus 22. septembrī iepazīstināja pētījuma autori no Grobiņas novada – arhitekte Kristīne Veinberga un celtniecības arheologs Juris Zviedrāns. Speciālisti atklāja daudz saistošu faktu par kultūras pieminekli – tā arhitektūru un vērtībām, raksturoja ēkas tehnisko noturību un vērsa uzmanību uz to, kas būtu veicams, lai vēsturisko būvi saglabātu. Pēc tam ikviens varēja doties nelielā ekskursijā pa lūgšanu namu un uzkāpt tornī, kur ir reti sastopamās tā dēvētās baltās grīdas.

Laikmetīga un moderna

Vecumnieku baznīca būvēta piecus gadus – no 1840. līdz 1845. gadam un, kā uzsvēra J. Zviedrāns, tāpēc tā gan arhitektūras, gan amatniecības ziņā ir kvalitatīva, jo darbi netika sasteigti. «Ēka joprojām ir labi saglabājusies, tā uzcelta piemērotā vietā un bīstamu deformāciju, kas varētu ietekmēt tehnisko noturību, nav. Jumta segums ir jauns, tas ieklāts 2009. gadā. Būtu jādomā par galdniecības izstrādājumu – logu un durvju – atjaunošanu. Logu koka konstrukcijas ir ļoti kvalitatīvas, tāpēc tās nav jāmaina, bet jārestaurē. Pagaidu situācijā ir apkures lietas, taču pārējie uzlabojumi – tās jau būtu «ekstras»,» sacīja celtniecības arheologs.

Viņš raksturoja 16. – 18. gadsimtā būvēto ēku arhitektūru, lai uzsvērtu, ka 19. gadsimtā šajā nozarē sācies jauns posms, un Kurzemes hercogistes teritorijā tapušas pirmās modernās laikmetīgās baznīcas. Tāds ir arī Vecumnieku lūgšanu nams, kam ir pakāpjveida tornis, teju neredzama jumta daļa un citas iezīmes, kas raksturīgas šī perioda arhitektūras stilam. Pēc Kurzemes guberņas arhitekta Frīdriha Šulca projekta identiski dievnami tapuši Vecumniekos, Nīcā un Biržos Lietuvā. «Visas baznīcas Pirmā pasaules kara laikā stipri cietušas, vēlāk atjaunotas, taču ēka Vecumniekos ir vienīgais vislabāk saglabājies šī arhitekta realizētais darbs, turklāt te daudz kas ir autentisks. Piemēram, Nīcas baznīcai vairs nav torņa, tā ir pārbūvēta, pagarināta, savukārt Biržos tapis jauns tornis, līdz ar to arhitektūra ir izkropļota, vairs nav ēkas elementu komplekta,» teic J. Zviedrāns.

Oriģināli galdniecības izstrādājumi

Arheologs uzsvēra, ka bieži vien vietējiem ļaudīm ir grūti ieraudzīt vērtības un īpatnības; arī Vecumnieku dievnamā daudzas lietas ir neapzinātas, piemēram, autentiskie galdniecības izstrādājumi, kādi citur nav sastopami.

Viņš vērsa uzmanību uz draudzes solu galos iestrādāto unikālo elementu – saulītes simbolu, kas beņķus grezno kopš 20. gadiem, kad jaunā valsts atdzima pēc Pirmā pasaules kara postījumiem. Vērtīgas ir logu koka konstrukcijas, kurās daudzviet joprojām ir vēl oriģinālās amatnieciski izgatavotās rūtis, ko darinājuši stikla pūšanas meistari. Īpaši un ļoti reti sastopami ir vecmodīgie kungu soli, kas, iespējams, šurp atgādāti no vecās koka baznīcas. Lieliski saglabājušās ir skandināvu stila kāpnes, kas ved uz torni un, kā atzina pētnieki, ir «patiesi īstas». Ievērības cienīgs sīkums ir porcelāna elektrības slēdzis – jaunās valsts iespēju liecība; tas gatavots 20. gados. Zvani ir lieti un pārlieti vairākkārt, tā cilvēki rīkojušies, lai tiem būtu dzidrāka skaņa, jo mēle ar laiku deformējas. Lūgšanu nama telpu krāsojums gan vairs nav tāds, kā pirmsākumos, kad viss bija balts, bet galdniecības izstrādājumi – pelēkos un olīvzaļos toņos, kas ienesa mieru, jo tas bija laikmets pirms industriālās revolūcijas.

«Te ir saglabājusies telpa ar 19. gadsimta vidus klasicisma ampīra baznīcas sajūtām, tāpēc, izstrādājot atjaunošanas projektus, ir svarīgi šīs vērtības un interesantās lietas izcelt.,» pauda J. Zviedrāns.

Jāsāk ar logiem

«Lai gan pētnieki secinājuši, ka ēka ir labā kārtībā, tomēr nevar apgalvot, ka tās saglabāšanā nekas nebūtu darāms. Vecumnieku luterāņu baznīcai šāda izpēte profesionālu speciālistu vadībā bija vajadzīga, lai varētu izstrādāt restaurācijas plānu, kas atbilstu ēkas sākotnējam veidolam. Šis projekts ir solis uz priekšu dievnama atjaunošanas darbu plānošanā, kas saudzētu kultūrvēsturisko mantojumu un neļautu tam zaudēt savu vērtību,» atzīst Agrita Otomere, draudzes pārstāve un projekta autore. «Līdz šim daudz kas ir saglabājies pilnīgi autentisks, piemēram, baznīcai ir sākotnējie logi un ārdurvis. Gandrīz 180 gadu veci! Daļā logu ir pat senais stiklojums, kas ir īpaši vērtīgs. Lai to visu neaizlaistu zudībā, viens no steidzamākajiem darbiem būtu logu restaurācija. Vērīgāk ieskatoties, katrs garāmgājējs var pamanīt, ka tie no iekšpuses aizklāti ar plēvi, lai pa satrupējušajiem rāmjiem telpās netiktu vējš, lietus un sniegs. Varbūt kādam prasmīgam galdniekam sirds un rokas deg atjaunot šīs koka konstrukcijas?»

Lai iegūtu finansējumu iecerēto pētījumu veikšanai, Vecumnieku evaņģēliski luteriskā draudze piedalījās Zemgales plānošanas reģiona izsludinātajā Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas «Atbalsts kultūras programmām reģionos», ko finansē va/s «Latvijas valsts meži», Zemgales kultūras programmas 2019 projektu konkursā. Komisija projekta «Vecumnieku luterāņu baznīcas arhitektoniski mākslinieciskā izpēte» realizēšanai piešķīra 1000 eiro, to līdzfinansēja Vecumnieku novada pašvaldība – 183,75 eiro un draudze – 653,75 eiro. Projekta kopējā tāme ir 1837,50 eiro.

 

 

Žanna Zālīte

Laikraksts "Bauska dzīve", 2019.gada 1.oktobris

Vecumniekos atklāj rotaļu laukumu

Pēc ierastā svētdienas dievkalpojuma 22. septembrī pļaviņā pie Vecumnieku evaņģēliski luteriskās baznīcas, spītējot lietum, svinīgi tika atklāts bērnu rotaļlaukums. Ideju vides labiekārtošanā īstenojusi draudze kopā ar palīgiem.

Lai sapni par rotaļu laukuma izveidi varētu piepildīt, ticīgo kopa iesaistījās Vecumnieku novada domes projektu konkursā «Iedzīvotāji veido savu vidi 2019». Starp 12 atbalstītajām iniciatīvu grupu un biedrību idejām bija arī šis plāns. Projekta īstenošanai tika piešķirts 800 € liels finansējums no pašvaldības budžeta līdzekļiem materiālu iegādei, bet darbs bija pašu entuziastu ziņā. Pavisam laukuma iekārtošanai tika izlietoti 1130 €.

Spēļu laukums aprīkots ar koka konstrukcijām – divām divvietīgām šūpolēm un noslēgtu smilšu kasti; to atverot, vāks pārtop par diviem soliņiem ar atzveltnītēm. Teritorijā izvietots arī košs fotostends, kurā attēlots Jēzus ar bērniem un zīmīgi vārdi – «Laidiet bērniņus pie manis». Bērnu sejiņu vieta ir atstāta brīva, lai katrs, kurš vēlas, var aizstāties aiz sienas un palūkoties uz fotogrāfu caur tukšo lodziņu. Ideja par šādu stendu radusies Agritai Otomerei, bet mākslas darbu radīja mamma un meita Antra un Gerda Gustsones. «Bildi uzgleznojām, ieturot «baznīcas līniju», pēc tam attēls tika «pārnests» uz izturīga materiāla,» stāsta Antra, kura ikdienā strādā par pedagoģi Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā.

Draudzes mācītājs Roberts Otomers atzina, ka no visiem projektiem, kopš viņš Vecumniekos kalpo, «šis nācis visgrūtāk», bijuši dažādi sarežģījumi, taču «beidzot tas ir noticis un, iespējams, tāpēc prieks ir jo lielāks». R. Otomers cer, ka ar laiku laukums tiks papildināts ar vēl kādām ierīcēm. Viņš pateicās ikvienam, kurš nesavtīgi darbojies, lai taptu atpūtas vieta bērniem, bet jo īpaši Janai Veidei, projekta autorei un uzraudzītājai.

Svinīgajā brīdī klāt bija arī viesi, neizpalika dāvanas, kas lieliski noderēs rotaļām. Vecumnieku tautas nama senioru jauktais koris «Atbalss» un diriģente Iveta Kaktiņa draudzei un visiem sanākušajiem labu vēlēja ar dziesmu «No miega šī ir jāmostas». Entuziastus sveica arī pagasta pensionāru un invalīdu biedrība «Virši».

Vecumnieku evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāve Jana Veide «Bauskas Dzīvei» šovasar jau vēstījusi, ka ideja par šādu projektu radusies, lai svētdienas skolas bērniem būtu kāds stūrītis brīvā laika pavadīšanai. Svētdienas skolu apmeklē ap 15 bērnu līdz desmit gadu vecumam, kuri ilgi nevar nosēdēt mierā, tāpēc dzima doma līdzās baznīcai iekārtot rotaļlaukumu. To var izmantot visi bērni, jo Jaunā ezera apkārtne ir daudzu ģimeņu iecienīta pastaigu vieta.

Draudze cer, ka šis projekts būs labs iesākums citām aktivitātēm, jo ideju netrūkst.

Žanna Zālīte

Laikraksts "Bauskas dzīve", 2019.gada 27.septembris 

Vēlreiz par Meteņu svētkiem

Kopš brīža, kad publicēju pārdomas par Meteņu svētkiem, esmu saņēmis daudz nopēlumu un arī daudz pateicības par to ka kāds beidzot šo tēmu publiski ir pacēlis. Šai laikā par šo tēmu esmu runājis ar citiem garīdzniekiem un arī daudziem nopietniem kristiešiem Vecumnieku novadā, gan luterāņiem, gan katoļiem, gan baptistiem, gan pareizticīgiem un lielākā daļa ir līdzīgās domās ar mani, ka tas, kādā veidā tiek svinēti Meteņu svētki Vecumniekos, ir par apgrēcību visiem iedzīvotājiem. Daudzi vietējie negrib par šo tēmu runāt publiski, jo baidās, ka tad viņi saņems daudz dažādu apvainojumu par tolerances trūkumu, radikālismu utt.

Jēzus paraugs

Arī Jēzus nebija tolerants pret visu, ko cilvēki darīja. Jēzus sludināšanas būtība bija: „Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Mk.1:15) Bieži vien Jēzus norādīja uz cilvēku grēkiem, piemēram, kad Viņš sarunājas ar kādu samarieti: „jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs.” (Jņ.4:18) Kādā reizē arī Jēzus pat apgāza galdus un izdzina naudas mijējus ārā no Jeruzalemes tempļa, sacīdams: „Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” (Jņ.2:16) Kas bija izraisījis šādu Dieva Dēla reakciju? Tas bija cilvēku grēks, kas bija pastrādāts templī. Jēzus ir arī sacījis: „Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mt.9:12) Baznīca nav perfektu cilvēku savienība. Cilvēki nāk uz baznīcu, lai rastu Dieva spēku cīņai ar dažādiem grēkiem, lai taptu brīvi no tiem.

Jēzus mīl grēcinieku, bet ienīst grēku! Jēzus bija iecietīgs pret grēcinieku, bet ne pret grēku. Šodien gan bieži sabiedrībā redzam pretējo: tiek uzbrukts cilvēkam, bet grēks tiek noliegts un attaisnots. Jēzus cilvēkiem uzrādīja viņu grēku, nevis lai cilvēkus pazemotu, bet lai cilvēki, saprazdami savu grēku, varētu to nožēlot un tapt brīvi no tā. Es, kā Jēzus māceklis, rakstot savas pārdomas par Meteņiem Vecumniekos, esmu darījis to pašu, saucot grēku vārdā un mudinot ļaudis domāt un no tā atteikties.

Publisks pasākums un publiska reakcija

Ir cilvēki, kas man pārmet, ka Latvijā notiek daudz trakākas lietas par Meteņu gājienā notiekošo, kāpēc es pret to neprotestēju? Es piekrītu, ka notiek trakākas lietas, bet mans primārais pienākums ir runāt par to, kas apdraud to vietu, kur dzīvoju un kur esmu nosūtīts kalpot, proti, Vecumniekus.
Ir cilvēki, kas vaicā: kāpēc jūs, mācītāj, savas domas izsakiet publiski, nevis tikai baznīcā. Es atbildu: Ja pasākums būtu noticis kādā ēkā vai sētā, tad savas domas nebūtu publiskojis, bet par to būtu runājis ar cilvēkiem privāti. Bet, tā kā šis pasākums notiek uz Vecumnieku galvenās ielas, tad visiem ir iespēja un pat pienākums protestēt, ja pasākumā notiek, kas degradējošs.

Viena māmiņa man stāstīja, ka viņa ar diviem pirmskolas vecuma bērniem bija gājusi uz veikalu tieši Meteņu svētku dienā un piemirsusi par svētkiem. Viņai iegājusi ar bērniem veikalā, iznākusi ārā un nezināja, kur lai tagad liek bērnus, kā lai viņus pasargā no tā skata, kas redzams Meteņu gājienā. Kāda cita sieviete man teica, ka viņai šo gājienu redzot, ir tāda sajūta, it kā vienlaicīgi vesels bars virinātāju būtu iznācis uz ielas gaišā dienas laikā.

Par kādu izglītošanu ir runa?

Limbažu folkloras kopas pārstāvji 5.marta Bauskas avīzē sauc Meteņu svētku izdarības par dabiskām. No kura laika ir dabiski staigāt apkārt ar simboliskiem dzimumorgāniem jeb „steberi” (pie jostas piesietu burkānu un diviem āboliem)? Kopas vadītāja raksta: „paust negatīvu nostāju pret reliģiski citādi domājošiem nav korekti.” Bet vai šie vārdi neattiecas arī uz jums pašu? Jūsu īsajās rakstītajās rindās var ieraudzīt ļoti daudz negatīvas nostājas pret reliģiski citādāk domājošajiem.  

Folkloras kopas pārstāvji norāda, ka Meteņu svētku svinēšana esot dzimumaudzināšana un cilvēku izglītošanu, lai cilvēki nedomā, ka bērnus atnes stārķi. Godīgi sakot, nepazīstu nevienu kristieti, kas tā mācītu savus bērnus. Jautājums ir: Vai tiešām dzimumaudzināšana būtu jāveic uz ielas? Vai tā nebūtu jāveic mājās, ģimenes lokā? Vai tiešām steberes lietošana publiskā gājienā ir labākais veids kā to darīt? Manuprāt, tieši šādā veidā bērnam var rasties ačgārns un izkropļots priekšstats par vīrieša lomu un atbildību, kā jau to rakstīju iepriekšējā rakstā.

Vecumnieku novada iedzīvotāju reakcijas

Kāda skolotāja stāsta: Kāds zēns viņas klasē, stundas laikā pieceļas un skaļi vaicā skolotājai: skolotāj, vai es varu aiziet „pamīzt”? Kā lai viņa tagad rīkojas? Agrāk skolotāja vaicātu: Vai tad tu nevarēji kā pieklājīgāk to pasacīt? Bet tagad Meteņu svētkos ir vesela izdarība, kas saucās „Meteņu mīziens”.

Kāda cita skolotāja man sacīja, ka viņai Meteņu svētki asociējās ar jautrām izdarībām laukā svaigā gaisā, ka nekad viņa Meteņus nav svinējusi ar budēļu steberēm un „budināšanu”. Viņai ir tāda sajūta, ka līdz ar Vecumnieku tradīcijām, jaukais priekšstats par šiem svētkiem tiek sabojāts.

Kāds ļoti pieklājīgs vīrietis man stāstīja, arī viņš vairākus gadus esot piedalījies folkloras kopas dažādās izdarībās, arī Meteņu svētkos piedalījies. Viņš teica, ka, tiklīdz viņš uzvilcis Meteņu masku, piesējis sev klāt steberi, visas dziņas viņā pamodās un viņam gribējās iet uzmākties visām apkārtējām sievietēm, līdzīgi kā citi vīrieši to darīja. Vienā brīdī viņš sāka uzdod sev jautājumu: ko es daru? Tas taču nav pareizi! Un tad viņš aizgāja prom no folkloras kopas un Meteņu svētkos arī vairs nepiedalās.

Aicinājums pārdomāt svētku formātu

Es negribu aizliegt svinēt Meteņu svētkus, es gribu rosināt cilvēkus domāt, lai viņi paši vērtē, kas ir labi, kas ir slikti un paši izdarītu savas izvēles. Katram pašam reiz būs jāatbild par saviem darbiem un nedarbiem Dieva priekšā. Man sāp sirds par to, kas notiek Vecumniekos, tāpēc aicinu izvērtēt un pārdomāt mūsu senču tradīcijas – vai visas ir labas un paturamas, vai visas būtu par jaunu jāceļ gaismā? Vai jums neliekas, ka šobrīd Meteņu svētku svinēšana atrodas uz slidena ceļa? Ja tik viegli Vecumniekos pieņemam divdomīgas atrakcijas gaišā dienas laikā, kas būs nākamais, ko pieņemsim? Vai tā būs leļļu dedzināšana, upurēšanas rituāli elku dieviem? Kur būs tā robeža, kur apstāsimies?

Padomājiet – Ko nozīmē pieklājība un ētika publiskos gājienos pa galveno ielu? Kādām izdarībām ir jābūt ezera krastā gaišā dienas laikā? Kādu iespaidu tas atstāj uz apkārtējiem cilvēkiem? Vai tiešām šos svētkus nevar svinēt pieklājīgi, bez steberēm? Kamēr šādā formātā Vecumnieku Meteņi tiks svinēti, tie vienmēr būs kādam par apgrēcību. Aicinu svinēt publiskus svētkus pieklājīgi! Svinēt tā, ka tas ir pieņemams visiem Vecumnieku iedzīvotājiem, lai Meteņi nekļūst par dienu, kad daļa iedzīvotāju negrib nākt ārā no mājām.

Māc. Roberts Otomers

Laikraksts "Bauskas dzīve", 2019.gada 19.marts 

19.marta Bauskas dzīvē kāds lasītājs jautā: kāpēc jūs, mācītāj, neprotestējat pret pedofīliju baznīcā? Atbilde:

    Šādi smagi grēki notiek Romas katoļu baznīcā. Luterāņiem tādas problēmas nav. Dievs radīja Ādamu un Ievu tā, ka seksuālas attiecības būtu viņu starpā iespējamas un izveidoja laulības kārtu priekš šīm attiecībām (1.Moz.2:24). Visa veida ārlaulības seksuālas attiecības ir laulības pārkāpšanas grēks. Pedofīlija ir viens no smagākajiem laulības pārkāpšanas veidiem (3.Moz.18:10). 
   Tā ir Romas katoļu baznīcas atbildība cīnīties ar šo grēku. Varu tikai norādīt uz saknes problēmu Romas katoļu baznīcā, kas ir aizsākusi visāda veida seksuālus grēkus šajā baznīcā – garīdznieku obligātais celibāts. Piespiedu obligātais celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem pilnībā tika uzspiests 11.gs. Pāvesta Gregora VII laikā, kad ar varu tika šķirtas visas garīdznieku laulības Gregora reformu ietvaros, lai palielinātu pāvesta varu un ietekmi. Iedomājieties kā tas bija šiem priesteriem, 11 gadsimtus visi garīdznieki varēja brīvi doties laulībā, bet tagad to vairs nevar. Tas izraisīja lielu masveida pretestību no pašiem priesteriem. Vēlāk Romā tika veidoti speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem. Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā laulības svarīgumu un svētību, norādīdams, ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus laikā bija precēta. Garīdznieku obligātais celibāts ir pretrunā Bībelei. Apustulis Pāvils raksta: „Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā” (1.Tim.3:2) un „Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1.Kor.7:8-9) 
   Luters raksta: "Galu galā pāvesta sekotājiem tika atņemta arī laulība, un tie tika piespiesti pieņemt nešķīsto bezlaulības kārtu. Tad tie arī aptraipījās ar visiem iespējamiem kauna darbiem, laulības pārkāpšanu, netiklību, sodomītu grēkiem utt. Tādi bija nešķīstā celibāta augļi." (Pāvila Vēstules Galatiešiem skaidrojums, 106.lpp.)
   Pats Luters, rādīdams piemēru, dodas laulībā ar Katrīnu von Boru. Šajā laulībā viņiem piedzimst 6 bērni. Lutera piemērs ir iedvesmojis ne tikai luterāņus, bet arī visas pārējās protestantu konfesijas atgriezties pie bibliskās kārtības par garīdznieku laulības. Šodien tikai Romas katoļu baznīca ir saglabājusi garīdznieku celibātu, nevienai citai no man zināmām konfesijām nav obligāta garīdznieku celibāta. Pievienojos A.Lemberga kungam, kas pēc pašreizējās pāvesta vizītes Latvijā, sirsnīgi ieteica pāvestam atcelt celibātu.

    Bet nav tā, ka luterāņu baznīca neprotestētu pret Romas katoļu baznīcas pedofiliju. Lūk mana kolēģa mācītāja Aleksandra Bites 3. marta sprediķis par Lk.8:31-38. Sprediķa otrajā daļā māc. Aleksandrs pieskaras lielajai Romas apgrēcībai.

Pārdomas par Vecumnieku lepnumu - Meteņu svētkiem

Paužu savu viedokli gan kā mācītājs, gan kā noraizējies sešu bērnu tēvs, aicinot sabiedrību uz pārdomām. Rakstu tāpēc, ka savās draudzēs redzu daudz satrauktu cilvēku, kuriem nav pieņemamas dažas izdarības, kas notikusi šī gada 16. februārī Vecumniekos gadskārtējās Meteņu svinībās. Tā kā tas ir publisks pasākums, tāpēc arī publiski aicinu uz diskusiju.

Vecumnieku draudzē kalpoju jau trīs gadus. Pirms pusotra gada ar visu ģimeni atnācu dzīvot uz Vecumniekiem, kas ir brīnišķīga vieta. Te ir gan vidusskola, gan mūzikas un mākslas, sporta skola; arī iepazītie cilvēki ir patīkami un atsaucīgi, baznīcai izveidojusies laba sadarbība ar novada pašvaldību. Īsi sakot, mūsu ģimenei šī vieta ir ļoti iepatikusies. Tikai dažas redzētās izdarības Meteņu svētkos mūs ir nopietni samulsinājušas, kas mūs dara ļoti bažīgus par Vecumnieku nākotni.

Vai visas tradīcijas ir labas?

Svētku organizatori aicina vīriešus ģērbties budēļu tērpos; vieni no atribūtiem ir pie jostas piesiets burkāns un divi āboli, ko sauc par steberi, kā arī falliska salmu cepure un sejas aizsegs, lai cilvēks nebūtu atpazīstams. Atšķirībā no citām vietām Latvijā, kur arī tiek svinēti Meteņi, Vecumnieki īpaši izceļas ar entuziasmu lietot vīrišķo atribūtiku. Šie elementi jāsienot klāt tāpēc, ka tas esot vīrieša lepnums un veicinot auglību. Budēlis staigā apkārt budinot dabu un sievietes, tādējādi veicinādams auglību. Tā esot sena pagāniska latviešu tradīcija.

Vai patiešām visas latviskās tradīcijas ir labas un saglabājamas? Uzskatu, ka tās tomēr jāšķiro. Noskatoties filmu «Baltu ciltis», varam gūt ieskatu tajā, kādi bijuši mūsu senči. Vai patiešām visas šīs lietas vajag atpakaļ un vai mēs ticam, ka šāda darbošanās veicinās auglību? Tas atgādina viduslaikus. Vai kāds no dalībniekiem tic, ka budēļa dēļ tagad ģimenē dzims vairāk bērnu vai būs labāka raža? Ja ne, tad jau tāda māžošanās un izlikšanās vien sanāk. Es nedomāju, ka svētku organizatori to būtu ļauni domājuši, viņi gluži vienkārši ļaudīm ir gribējuši sagādāt jautru pagānisku izklaidi, kur ikdienas grožus var palaist vaļīgāk. Tomēr arī labi domātām lietām var būt sliktas sekas. Ir reizes, kad cilvēks, palaižot grožus vaļīgāk, nespēj tos vairs apstādināt.

Spēlēšanās ar uguni

Baznīca jau izsenis ir bijusi sabiedrības sirdsapziņa. Tāpēc es, Vecumnieku mācītājs, nedrīkstu klusēt par garīgajām briesmām, ko saredzu šajā pasākumā, tāpat kā māte vai tēvs neklusē, redzot savu bērnu liekam roku pie uguns. Ja klusēšu, nebūšu labi pildījis savus amata pienākumus. Man ir jābrīdina, ka šādā izpildījumā Meteņu svētki ir rotaļāšanās ar uguni, kas nākotnē var atspēlēties visiem Vecumnieku iedzīvotājiem. Tādu skatu ieraugot, gribas novērst acis un vest prom bērnus pēc iespējas tālāk, lai viņi neko tādu neredzētu. Bet pasākuma organizatori īpaši aicina ņemt līdzi arī bērnus…

Pētot vēstures liecības par šiem svētkiem, atklājas, ka mūsu latviešu senči ir bijuši diezgan izvirtuši ļaudis. Bet laika gaitā tauta, reiz kristīgās vēsts apgaismota, no šiem svētkiem un izvirtības arvien vairāk ir attālinājusies. Tad kāpēc ir vēlme pie tiem atkal atgriezties? Kā rakstīts Bībelē: «Suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī cūka mazgājusies, atkal vārtās dubļos.» (2.Pēt.2:22)

Kailums ir jāslēpj

Es vēršos pie jums, vīri un tēvi, kas piedalās šādā gājienā – vai tiešām domājat, ka Radītājs, Dievs, ar jums lepojas, kad jūs pie jostas piekarināt burkānu ar diviem āboliem un izejat uz ielas? Vai nav nekā cita labāka, ar ko dižoties? Kurš jūs ir apmānījis un iestāstījis, ka tā ir labi un tā piederas? Kā jūs jūtaties, ja kāds cits vīrietis šajos svētkos dodas «budināt» jūsu sievu un šo svētku formāts to atļauj? Vai šie svētki neļauj izpausties slēptām simpātijām?

Kāds draudzes loceklis stāstīja – ja viņš padomju laikā būtu pie jostas piekāris burkānu ar diviem āboliem un tādā skatā izgājis uz ielas, viņš būtu «dabūjis pa muti» un nākamajā dienā vēl tiktu izsaukts uz ciema padomi. Padomju laikā tas ir bija kauns un negods. Kas ir noticis pa šiem gadiem? Kāpēc tagad to tā nesaucam?

Jau Bībeles pašā iesākumā, īsi pēc tam, kad mūsu vissenākie senči Ādams un Ieva bija krituši grēkā, Ādams saka Dievam: «Mani pārņēma bailes, jo esmu kails, un es paslēpos.» (1.Moz.3:10) Nedaudz tālāk lasāms: «Un Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus.» (1.Moz.3:21) Pēc grēkā krišanas, kailums ir jāslēpj no citiem ļaudīm, izņemot savu vīru vai sievu. Pat no saviem bērniem mēs to slēpjam. Bet šajos svētkos, lai gan simboliski, notiek pretējais.

Veicina netiklību un izvirtību

Es vēršos arī pie jums, sievas un mātes, – vai tiešām esat iepriecinātas, ka jūsu vīri staigā apkārt ar steberi un «budina» ne tikai jūs, bet arī citas sievietes? Vai vīram tā lieta, kas domāta tikai jūsu acīm, būtu jāizrāda citām sievietēm, pat ja tā ir tikai butaforija?

Videomateriālā, kas publicēts interneta vietnē «facebook», kur kāda sieviete filmē maskoto tēlu gājienu, var novērot, kā šī «budināšana» notiek. Viņa filmē, un pēkšņi divi budēļi ar steberēm pieskrien klāt, nedaudz «pameņģējas» un skrien tālāk.

14. februārī LTV raidījuma «Rīta Panorāma» sižetā, reklamējot Meteņu svinēšanu Vecumniekos, tika dziedāta arī dziesma: «Budēlīti, tēvainīti,/ Izkul manu vedekliņu.» Vai nerodas jautājums – kāpēc vispār kādam tēvainim, ne šīs sievas vīram, vajadzētu «izkult» vedekliņu?

Bībelē lasāms, kā jau Ēdenes dārzā, pirms grēkā krišanas, Dievs izveido laulības kārtu, sacīdams: «Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.» (1.Moz.2:24) Dievs ir izveidojis īpašo, svētīgo un cildināmo laulības kārtu. Viņš ir sniedzis arī īpašu dāvanu, kas paredzēta laulības attiecībām – tuvību. Šī tuvība ir kopjama un sargājama tikai šo divu cilvēku starpā. Visāda veida ārlaulības «meņģēšanās», kas varētu mudināt ļaudis pārkāpt svēto savienību, ir izvirtība Dieva acīs.

Ko gan veicina tas, ka vīrietis piekarina sev steberi un apslēpj savu seju? Vai šis vīrietis kļūs labāks tēvs vai uzticamāks vīrs? Vai varbūt gluži pretēji – tās dziņas, kas viņā sēž iekšā, var tagad brīvi izpausties un viņš tiek mudināts doties ne tikai pie savas laulātās draudzenes, bet arī citām sievietēm? Ko gan sekmē šādi tērpi – tikumību vai laulības pārkāpšanu?

Vislielāko apgrēcību var gūt bērni

Kāda priekšzīme šajā gājienā tika rādīta bērniem? Audzinu sešu bērnus un varu apliecināt, ka bērni daudz vairāk mācās no darbiem, nevis vārdiem. Tieši viņi, to visu vērojot, var gūt vislielāko apgrēcību. Kāda sieviete man teica: šādu skatu ieraugot, liekas – bars «virinātāju» iznākuši uz ielas. Bībelē ir rakstīts: «kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā» (Mt.18:6).

Ja kāds bērns redz «virinātāju» darbībā, psihologi teiktu, ka viņš ir ieguvis emocionālu traumu. Vai Vecumnieku Meteņu gadījumā var pavisam droši apgalvot, ka kāds bērns vai jaunietis negūst līdzīgu negatīvu psiholoģisko pārdzīvojumu? Skolēns, kurš uzzīmē uz sienas vīrieša dzimumlocekli, tiek nosodīts, bet kā ir ar pieaugušajiem, kuri ko tamlīdzīgu publiski piekarina pie jostas? Ja nu viņš nospriedīs, ka burkāns ar diviem āboliem simbolizē seksuālu brīvību un jau 13 gadu vecumā kļūs par tēvu un māti. Vai tādu nākotni gribam novēlēt saviem pēcnācējiem?

Vēršos pie Vecumnieku novada iedzīvotājiem un jautāju – Kas ir tas, ko gribam iemācīt bērniem un atstāt nākamām paaudzēm kā mantojumu? Vai ar to, ka te dzīvo ļaudis, kuri svin Meteņu svētkus ar steberēm, falliskām cepurēm un divdomīgām izdarībām? Vai tā ir «Vecumnieku jaunā seja»? Vai Vecumniekiem nav nekā labāka, ko piedāvāt? Ko nozīmē pieklājība un ētika publiskos gājienos pa galveno ielu? Un kādām izdarībām ir jābūt ezera krastā gaišā dienas laikā?

Kamēr šādā formātā Meteņi tiks svinēti, tie vienmēr būs kādam par apgrēcību. Mans aicinājums ir svinēt publiskus svētkus tā, ka tas ir pieņemams visiem Vecumnieku iedzīvotājiem, lai Meteņi nekļūst par dienu, kad daļa iedzīvotāju negrib nākt ārā no mājām.

Māc. Roberts Otomers

Laikraksts "Bauskas dzīve", 2019.gada 26.februāris

Latvijai 100!

Jēzus saka: Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Mt 6:24

Šajos Jēzus vārdos varētu savilkt kopā visu Latvijas vēsturi!

•     1918.g. 18.novembrī tika pasludināta Latvijas neatkarība.

•     1919.g. 11.novembrī Rīga tiek atbrīvota no ienaidniekiem.

•     1921.g. 26.janvārī Latvijas atzīšana de iure

Kas bija tas, kas noveda latviešu tautu līdz neatkarībai? Vislielāko pateicību par Latvijas neatkarību mēs esam parādā Trīsvienīgajam Dievam, kas lietoja Brāļu draudžu atmodu, kas vēlāk noveda latviešus līdz neatkarīgas valsts izcīnīšanai un dibināšanai. 

Kādi bija latvieši šajā zeme pirms brāļu draudzēm?

•     1834.g. mācītājs Kēlbrants Vidzemes sinodē runā par latviešu tautas vienaldzību ticības lietās:

•     Vidzemes zemnieku materiālais stāvoklis bija liels trūkums un nabadzība. Nožēlojamos zemnieku mitekļos gaisma ieplūda un dūmi izplūda tikai pa puspavērtajām durvju augšām, tumšajā gada laikā vienīgais apgaismojums bija aizdegtais skals.

•     Nekādas iespējas garīgai izaugsmei, klāt tam vēl nāk liela nabadzība, tautas grimšana dzeršanā, rupjībā un negodībā. Un vēl līdztekus šim visam latviešu tauta piedzīvoja ļoti necilvēcīgu apiešanos no vācu muižniekiem. Bieži vien tieši vācu muižkungi uzturēja latviešus žūpībā, uzturot krogus, kuros zemnieki atstāja savu sūri grūti nopelnīto naudu.[1]

•     17.gs. Luteriskajā baznīca LV bija daudz tādas draudzes, kur bija 20 vāciešu un 3000 latviešu draudzes locekļu un dievkalpojumi notika vācu val. un tos vadīja vācu mācītājs.[2]

Brāļu draudžu atmoda

•     Brāļu draudzēs latvieši atrada sev stiprinājumu un drošību, kas rezultējās tautas atmodā, ka daudzviet Latvijā daudzi krogi bija jāslēdz ciet, jo ļaudis tur vairs negāja, bet bija baznīcās. Brāļu draudzes pārstāvji atnāca pie latviešu tautas, sāka mācīties latviešu valodu un sludināt evaņģēlija vēsti viņiem latviešu valodā. Brāļu draudzes vadīja dievkalpojumus latviešu valodā un veidoja pirmās latviešu skolas.

•     “Brāļu draudze kā meteors nejauši parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no daudzgadusimtīgā miega” /J.Krodzinieks – LV 1. vēsturnieks (1851-1924)/[3]

•     Brāļu draudze bija atraisījusi latviešu cilvēkos garīgās patstāvības un rosmes, kam līdzi atmodās kāda ilgi nomākta īpašība latviešu dabā – iniciatīva un aktivitāte. Šī inertā masa, kura pakļāvīgi gāja smagajos vergu darbos, pacietīgi pacieta sitienus un baismīgos spīdzinājumus, kas daudzus noveda pat līdz nāvei, tagad šī masa bija ieguvusi spēju domāt, spriest, vērtēt, izrādīt iniciatīvu un aktivitāti. /R.Feldmanis/[4]

•     “Kāda bezgalīgi svarīga lieta bija skolotāju sagatavošana. Brāļu draudzes 1738.g. Valmierā atvēra LV 1. skolotāju sagatavošanas skolu.” /R.Feldmanis/[5]

•     1743. gada Valmierā bija 700 atmodinātu dvēseļu, Straupē – 800, Liepājā – 800, Mārsnēnos – 400, pavisam kopā 2700.[6]

•     1817.g. Vidzemē bija 100 saiešanas nami ar 20-25 000 organizētu dalībnieku.[7]

•     1872.g. RīgasMārtiņa draudzē bija 22 000 locekļu, Pāvila – 22t., Jēzus dr. 19t., Lutera – 14t., Trīsvienībā - 12t., Ģertrūdes – 50t.[8]

•     “Kad 19.gs. 30. un 40. gados radās vajadzība ievēlēt pagasta pārstāvjus, vecākus, tiesnešus, skolotājus, tad nereti izvēlējās Brāļu draudzes vadošās personas.” /R.Feldmanis/

Latvijas himna

Viens no apliecinājumiem tautas tā laika ticībai uz trīsvienīgo Dievu ir mūsu Latvijas valsts himna. Ne vienai citai no man zināmām valstīm, himna nesākas ar vārdu Dievs un lūgšanu, lai Dievs svētī mūsu zemi. Lūk salīdzinājumam dažādu tautu himnas:

•       Latvija – Dievs svētī Latviju

•       Igaunija – Mana tēvzeme, mana laime un prieks

•       Krievija – Krievija — mūsu svētītā zeme

•       Vācija – Vācija, Vācija pāri visam (Deutchland, Deautchland über alles)

•       ASV - Ak, saki, vai jūs varat redzēt, ko rītausmā agri gaismā (Oh, say can you see by the dawn's early light)

Brīvības cīņas 1919. gadā

•     Kas bija mūsu valsts iesākumā? – Neatkarības pasludināšana un tai sekojošas brīvības cīņas, lai to aizstāvētu.

•     1919.gada oktobrī tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās uz LV pagaidu valdības aicinājumu: „Melnais bruņinieks atkal nāk! Pie ieročiem! Uz cīņu!”

•     Pēc nedēļu ilgām cīņām 1919.g. 11.novembrī Latvijas armija sakāva cara armijas virsnieka Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu spēkus Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu!

•     Šie varoņi ir mūsu valsts iesākums! Viņi sevi netaupīja, jo Latvija bija ļoti augsta vērtība viņu acīs, ka viņi bija gatavi par to cīnīties un pat mirt.

 

Kur rodas tāds spēks un drosme?

•     Bet kur viņi ņēma spēku savai varonībai? Šo varoņu dvēseles stāvoklis un iekšējās cīņas nianses parasti paliek aiz kadra. Viņi taču nebija kādi mītiski pārcilvēki, pasaku varoņi, viņi bija vienkārši cilvēki Kas veidoja šos cilvēkus par varoņiem? Un vai mēs šodien spētu to pašu? Kur slēpjas viņu izcilības un varonības avoti? 

Tas Kungs mans spēks un drosme

•     Mūsdienās vēl daudzos Latvijas dievnamos var redzēt piemiņas plāksnes – pasaules karā kritušajiem ar citātu no Jāņa evaņģēlija: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jņ.15:13)

•     Šie tautas dēli nāca no baznīcām un draudzes skolām, kamēr padomju laikā visi bija pionieros, komjaunatnē un kompartijā. Un tur mācīja pavisam kaut ko citu.

•     Svētie raksti ir pilni ar varonības pilnām ainām, kas atspoguļo Dieva cīņu pret ļaunumu.

•     Bībele arī skaidri rāda, ka tautu likteņus ir noteikuši cilvēki, kuri bieži vien, paklausot Dieva aicinājumam, ir rīkojušies atšķirīgi vai pat pretēji egoistiski grēcīgajam cilvēka saprātam.

Latvijas laikā 1918.-1940.

•     Tautsaimniecībā ieviesa latviskuma principu.  Latvijas brīvvalsts arvien vairāk regulēja  tautsaimniecību. Ulmaņa laikā rūpniecībā strādājošo skaits  5 gadu laikā gandrīz divkāršojās. Ar valsts kapitāla palīdzību veidojās lieli uzņēmumi.

•     Bezdarbs 30. gadu beigās samazinājās līdz minimumam. 1938.g. darba biržās bija reģistrēti tikai 900 darba meklētāju.  Arī šis skaitlis neparāda patieso ainu, jo laukos sezonas strādnieki vienmēr trūka. Uzlabojās iedzīvotāju dzīves līmenis.

•     Efektīvi darbojās sociālās apdrošināšanas sistēma, īpaši attiecībā uz strādniekiem. Tika noteikta obligātā apdrošināšana slimības gadījumā.

•     Saslimušie un viņa piederīgie saņēma ārsta palīdzību un zāles par brīvu, kā arī 2/3 no algas kā slimības naudu. Katru gadu strādniekiem piešķīra 2 nedēļu apmaksātu atvaļinājumu.

•     Kvalificēti strādnieki 1936. gadā vidēji pelnīja 130 latus, bet meistari – 280 latu, inženieri mehāniķi – 380, vidusskolas skolotāji ar augstāko izglītību 230 – 335 latus.

•     Salīdzinājumam… 1 l piena maksāja 0,11 latus, 1 kg cūkgaļas – 0,93 latus, 1 kg sviesta – 1,78 latus, vīriešu uzvalks – 33 latus, zābaku pāris – 10 latus.

•     Jēzus saka: Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

•     Jo bagātāki kļuvām, jo diemžēl vairāk aizmirsām par Dievu...

•     Tam viegli var līdzi izsekot pēc dievkalpojuma apmeklējuma skaita dievnamos, piem.

Liepājas Lutera draudzē dievkalpojumu apmeklējumi katru svētdienu:

•     Neatkarības sākumā ap 1920.g. ~ 800 cilvēku

•     Neatkarības vidū ap 1930.g. ~ 400 cilvēku

•     Neatkarības beigās ap 1940.g. ~ 200 cilvēku

Padomju okupācijas gadi

•     1940.gadā Kārlis Ulmanis sacīja tik ļoti pazīstamos vārdus "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās", kam sekoja Latvijas okupācija un 50 gadi zem padomju varas.

•     Padomju okupācijas laiks bija ļoti smags latviešu tautai: kristietībai pretēji spēki, baznīcu ēku slēgšanas politika, ekonomikas stagnācijas gadi, pastāvīga novērošana un kontrole no čekas puses, izsūtīšanas, vajāšanas, visādā veidā ļoti smags laiks mūsu tautai.

2.Latvijas neatkarības iegūšana

•     Kad tautai palika ļoti grūti, tā atkal atcerējās Dievu un griezās pie Viņa lūgšanās, baznīcas atkal bija pārpildītas! Cilvēki citreiz vienā svētdienā centās pat pabūt vairākās baznīcās.

•     Kā Latvija ieguva savu otro neatkarību 1990.g.? Ar bezvardardarbīgu pretošanos! Pārdabiska doma! Kur cilvēki rada domu, ka ar mīlestību var uzvarēt naidu?

•     Pie neatkarības atgūšanas kristīgā ticība spēlēja milzīgu lomu, jo tieši Baznīcā, klausoties Jēzus vārdus, cilvēki guva pārliecību, ka caur bezvardarbīgo pretošanos, pēc Jēzus parauga, var gūt uzvaru.

Palīdzi Dievs (Ieva Akurātere)

•     Tās bija izdziedātas lūgšanas, kas sasniedza Dieva ausis, ka varējām iegūt brīvību, pret neskaitāmāki lielāku ienaidnieku, bez asins izliešanas.

•     Akurātere: Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs visai latviešu tautai, Saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās! Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!

•     Latvijas neatkarība nenāca tikai no tā, ka mēs latvieši sadevāmies rokās, bet sadevāmies rokās ar kopēju vēlmi un lūgšanu par brīvu Latviju! Un Dievs to sadzirdēja, bez Dieva, tas nebūtu bijis iespējams!

2.Latvijas neatkarības laikā (1990.-2018.)

•     Atmodas sākumā daudziem likās, ka tā tas turpināsies mūžīgi, ka baznīcas būs pilnas un latviešu tautas cilvēki varēs tikt stiprināti ar Dieva vārdu.

•     Latvija piedzīvo ekonomisku izaugsmi, bet tauta atkal sāk par Dievu aizmirst! Baznīcu apmeklētāju rindas atkal sarūk. Padomju laika „smadzeņu skalošana” ilgu gadu garumā nav tik viegli uzreiz izskaust no cilvēku prātiem, tam ir vajadzīgs ilgāks laiks.

Kopsavilkums

•     Tauta ir tik stipra, cik tā paļaujas uz trīsvienīgo Dievu!

•     Dievs jau 2x sadzirdēja šīs lūgšanas un deva mums brīvu zemi, brīvu Latviju, kur pašiem tagad jāsaimnieko, viss šodien nav perfekti, tā ir liela atbildība!

•     Laika gaitā par Dievu aizmirstam!

•     Ja no Viņa vēl vairāk novērsīsimies, tad Dievs var atkal savu žēlastību no mums atņemt!

•     Tāpēc pieķersimies Dievam vēl vairāk, lai Dievs patiesi var svētī Latviju arī turpmāk! 

---

[1] Roberts Feldmanis, Latvijas Baznīcas Vēsture (Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2010), 293.

[2] Feldmanis, 284.

[3] Feldmanis, 202.

[4] Feldmanis, 297-299.

[5] Feldmanis, 209.

[6] Feldmanis, 211.

[7] Feldmanis, 221.

[8] Feldmanis, 221.

Māc. Roberts Otomers

2018.gada 18. novembris

Vīrieši - lupatas, ražots Amerikā...

Pirms pāris dienām atkal sanāca saruna ar kādu jaunu sievieti, kam jau 2 bērni, bet viņas dzīves draugs tā arī nevar sadūšoties viņu aprecēt vai neredz laulībām jēgu. Var redzēt, ka jaunā dāma ļoti labprāt gribētu būt sieva, nevis tikai draudzene vai gultas biedrene. Un tas paceļ jautājumu, kas tas ir ar jums vīrieši, ka jūs nevarat uzņemties ATBILDĪBU līdz galam par savām dāmām? Un šoreiz gribētu vērsties tieši pie visiem VĪRIEŠIEM. Kāpēc, ja mīl otru cilvēku, nevar to parādīt līdz galam aprecot to otru cilvēku? Vai tas ir EGOISMS, kas traucē to izdarīt? Ka liekas, ja nu kāda jaunāka un skaistāka cita jauna dāma parādīsies pie apvāršņa, tad vieglāk būs izšķirties no esošās un mesties jaunās attiecībās? Un tikai nesakiet, ka nauda ir tas traucēklis, tās ir tikai tādas atrunas, parasti iemesls ir dziļāk! Minimālais laulībām nepieciešamais ir 14€ valsts nodeva. Tos varu iedot, katram pārim, kas vēlas laulāties. Kā jau teicu, iemesls parasti ir dziļāk. Ja tu iekš kaut kā redzi vērtību, tad tu tam arī atradīsi naudas līdzekļus. Vēl gribētu piebilst, ka nevis EGOISMS padara īstu vīrieti par vīrieti, bet gan ATBILDĪBAS uzņemšanās ir tā, kas veido īstu VĪRIETI. LAULĪBA ir pilnīga ATBILDĪBAS uzņemšanās vienam par otru, ka visiem top skaidrs, ka tas ir nopietni un ka viņi ir vīrs un sieva. Visas ārlaulības seksuālās attiecības ir grēks par ko reiz būs jāatbild Dieva tiesas priekšā. Vīrieši neesiet, lupatas, bet uzņemieties atbildību līdz galam par savām dāmām Dieva un sabiedrības priekšā, bet visvairāk savu dāmu dēļ, lai darītu viņas laimīgas.

Māc. Roberts Otomers

2018.gada 3.jūlijs

Dievturība nav autentiskās latvietības pamatā

Bieži dievturību mēģina iestāstīt kā ļoti senu LV autentisku reliģiju, kas veidojusi LV tautu, tā nav. Dievturība nav autentiska LV reliģija, bet gan pseido reliģija, ateisma paveids!

To radījis Ernests Brastiņš (1892.-1942.) 1 . brīvvalsts laikā, 20. gados, viņš pētīja pilskalns un rakstīja arī kādus darbus. Kas bija pirms tam ? – Kristīgā Baznīca.
Lūk wikipēdijā: http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_...
Māc. R.Feldmanis par dievturību reiz bija izteicies, citējot tautas dziesmu:
Ko dieviņi tu darīsi, kad mēs visi nomirsim?

Priekš manis paša tas ir nesens atklājums, pateicoties kolēģim Māc. Ivo Pavlovičam, kas šajā lietā iedziļinājies un Kristīgā radio raidījumam: "Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?"

Barstiņš radīja dievturu ceroksli - pēc luterāņu katehisma parauga
Brastiņš paņēma tautasdziesmas pēc savas izvēles un tās pārinterpretēja
Brastiņš ciest nevarēja kristīgo baznīcu, viņš turēja uz to lielu naidu.
P. Tautas dziesmā, kur ir pieminēts vārds baznīca: latviešiem baznīca ir bērzu birzs, svēts akmens utml.
Bet ir daudz tautas dziesmas, ka latvietis ir bijis kristīgs un kristīts:

LV Tautas dziesma NR.1:
Darba dienās ganos gāju.
Svētdienās baznīcā.
Ganos gāju gavilēt,
Baznīcā Dievu lūgt.

NR.2
Māci mani māmuliņa,
Māci kādu Dieva dziesmu,
Ko dziedāšu nogājusi
pie Dieviņa nama durvj’.
Ne Dieviņš iekšā laida,
Ne eņģeļi vārtus vēra

NR.3
Par tādu kristīgu praksi, kā aizlūgšanu par bāreņiem un atraitnēm
Es to nieku nebēdāju,
Ka paliku atraitne
Ik svētdienas baznīcā
Par atraitni Dievu lūdz.

Folklora ir kā rasols, kur samet viss kaut ko iekšā un sanāk garšīgi, kas viegli iet iekšā, bet grūti pārstrādājas. Tur samests viskaut kas iekšā, jo dažādi laiki – kristietības laiks, dievturība un padomju laiks. Folklorā ir kopā dažnedažādas lietas, pat ļoti savastarpēji pretējas un viena otru izslēdzošas.
Folklora ir latviskā dzīves dziņa, bet pie tās jāpieiet selektīvi, jo visu kā reliģisku kopumu nevar paņemt, kā piem. ar Bībeli, jo tur ir savstarpēji izslēdzošas lietas. Kristietim jālasa tas selektīvi.

Māc. Roberts Otomers

2018.gada 20.jūnijs

Krusta kari Latvijā (Livonijā)

•Daudz pārmetumu kristieši ir saņēmuši saistībā ar krusta kariem, ka Latvijā kristietība ir ienākusi ar vardarbību, bet tas ir mīts.
•Krusta karu pamatā ir valsts varas sajaukšana ar garīgo varu, naudas alkatīgums un nepareizi piemeklēta Bībeles interpretācija. Pāvesti viduslaikos bija gan laicīgi, gan garīgi vadītāji. Pāvestiem bija sava zeme, savs karaspēks un bieži pāvesti tik ļoti aizrāvās ar laicīgām lietām, ka garīgām lietām laika vairs nepalika. Bībelē, Vecajā derībā ir minēti kari, bet tie nekad nav bijuši no Dieva tautas, lai uzspiestu ticību citiem. Un turklāt pie kristiešiem līdz ar reformāciju krusta kari ir beigušies, bet pie musulmaņiem tā turpinās, jo tā ir atsaukšanās uz Korānā pavēlēto:
•Pret atkritējiem: “ja viņi jūs pamet, notveriet viņus un nonāvējiet, lai kur tos atrastu” (Sūra 4,89)

Daudzi tā nemaz nav iedziļinājušies krusta karu vēsturiskajos notikumos Latvijā. Šim nolūkam ļoti palīdzošas ir Livonijas Indriķa hronikas, kas sniedz diez gan visaptverošu infromāciju par tā laika notikumiem Latvijā (Livonijā) 12./13.gs. mijā. Daudziem ir arī liels pārsteigums, ka Latvijā (Livonijā) kristietība neaizsākās ar krusta kariem, bet ar pavisam miermīlīgu kristieša misionāru darbu, 20.gadu garumā, kam pastāvīgi vardarbīgi un melīgi pretojas vietējie iedzīvotāji, līdz līvi nogalina bīskapu Bertoldu un aizsākas krusta kari Livonijā.
Lūk sīkāks notikumu hronoloģisks apraksts:
•1. misionārs uz Latviju/Livoniju atbrauc 1180.g. Meinards, kas 1184.uzceļ  koka kapellu, vēlāk arī baznīcu Ikšķilē, miermīlīgi sludina evaņģēliju.
•Vēlāk kļūst arī par 1. Ikšķiles bīskapu, aicina darbā mūkus un garīdzniekus.
•Lībieši solās kristīties, ja Meinards uzbūvēs viņiem patvērumu-cietoksni, bet lauž savu solījumu pēc Meinarda vienošanās daļas piepildīšanas. Meinardam izveidojas konflikts ar līvu aristokrātiju. Redzot misijas neveiksmīgo gaitu, Meinards nolemj meklēt militāru palīdzību, tomēr līvi viņu piemāna un viņš to nedara, vēlāk aiz bēdām mirst 1186.
•1196.Ikšķilē ierodas nākamais bīskaps Bertolds. Līvi bruņoti sagaida Bertoldu.
•Jāatzīst, ka Bertolds bija citādāks vīrs kā Meinards. Viņš sākumā mēģina lietas diplomātiski risināt. Līvi visu laiku agresīvi pretojas Baznīcai. Apsolās pieņemt kristību, lai iegūtu kristietības labumus, bet vēlāk “nomazgā kristību Daugavā”, tai piešķirot kādu reliģisku raksturu.
•Tad Bertolds vāc krustnešu karaspēku pret līviem, jo pārāk liela ir vietējo pretestība.
•1198. bīskapu zirgs ienes bēgošajā pūlī. Tur, diviem pieturot, viņu ar šķēpu no mugurpuses nodūra lībietis Imauts.
•Tajā laikā viss notikās kopā ar kara darbību, viņi domāja, ka citādāk nevar. Mērķis bija svarīgāks par līdzekļiem!
•1200. nākamais bīskaps Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili.
•1201. gadā, pēc pret līviem zaudētās kaujas pie Rumbulas, Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu.
•Savas valdīšanas laikā Alberts organizējis daudzus krusta karagājienus pret līviem, letiem un igauņiem.
Vēlāk gan protams, Livonija ļoti aptvēra daudzās kristietības priekšrocības un nekur atpakaļ pagānismā negribēja iet. Līdz ar kristietību atnāca brīvas svētdienas, cilvēcīgāki attieksme no kungiem pret kalpiem, palīdzība nabagajiem, skolas izglītība bija vairāk pieejama, kultūras uzplaukums utt.
Pārdomās dalījos, balstoties Livonijas Indriķa hronikā atrodamajās liecības. Katram, kas par šo jaut. interesējas, iesaku tās pašam izlasīt.

Māc. Roberts Otomers

2018.gada 20.februāris

Vai ciešanas pierāda Dieva neesamību?

Bieži nācies dzirdēt cilvēkus sakām: ja jau pasaulē ir tik daudz ciešanu, tad Dieva nav, ja Viņš būtu, tad Viņš šādas ciešanas nepieļautu.... Nepareizs secinājums. Ja ciešanas ir, tas nebūt nenozīmē uzreiz, ka Dieva nav. Tas gluži vienkārši nozīmē, ka Dievs nav tāds, kā mēs domājam vai Viņa mīlestība nav tāda, kā mēs domājam. Patiesībā tikai kristietība savu Dievu pazīst kā mīlestības Dievu, citas reliģijas no Dieva mīlestību negaida, tur Dievs ir tikai bargs soģis vai grāmatvedis - pārkāpumu uzskaitītājs. Dievs savu mīlestību uz cilvēci arī pierādīja ar ciešanām - Jēzum nākot šai pasaulē, daudz ciešot un beigās nomirstot par cilvēces grēkiem.
Lūk kāda anekdote par šo tēmu: Ienāk kristietis frizētavā. Frizieris saka: nav tāda lieta, kā Dievs, paskaties kādas pasaulē valda ciešanas...Pirmajā brīdī kristietis nezin, ko atbildēt, iziet ārā, pēc brīža nāk atpakaļ un saka: nav tāda lieta, kā frizieri, paskaties cik daudz pasaulē nefrizētu cilvēku... Ne visi cilvēki iet pie friziera un ne visi cilvēki ciešanās uzmeklē Dievu.
Ciešanām ir kāds būtisks iemesls šai pasaulē! Dieva augstākā prioritāte ir pēc iespējas vairāk cilvēku mantot debesu valstībai. Kā rakstīts Jņ.atkl.21:3-4 par debesu valstību: "3 Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. 4 Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis."
Tā būs pavisam citādāka pilnīgāka dzīvošana un Dievs vēlas, lai visi tur nokļūtu, bet tur nenonāks visi tie, kas Dievam uzgriezuši muguru...
Būsim godīgi, kad cilvēkam klājas labi, viņam par Dievu nospļauties un viņš staigā Dievam garām ar lielu līkumu. Visbiežākais iemesls, kāpēc cilvēki sāk tuvoties Dievam, ir ciešanas! Tieši ciešanas cilvēki visbiežāk nonāk pie ticības uz Dievu - paradoksāli, bet fakts.
Vēl jāņem vērā arī tas, ka daudzas ciešanas ir mūsu grēka izraisītas, Dievs pieļauj ciešanas, dažkārt tieši pat tās uzsūta, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mantotu debesu valstībai, jo labāk, ka cilvēks nedaudz cieš virs zemes, bet iemantotu debesu valstību, nekā neko necieš šeit virs zemes un dodas uz elli.  Tā ir liela mīlestība no Dieva puses, citādāka nekā pierasts un tomēr liela, apbrīnojama mīlestība.
Un patiesībā Bībele nevienā vietā nav apsolījusi, ka šeit virs zemes cilvēkus nesagaidīs nevienas ciešanas. Vai pārfrāzējot varētu sacīt: Dievs nav apsolījis mūs pasargāt no visām vētrām, bet ir gan apsolījis mūs  pasargāt, ejot cauri visām dzīves vētrām -  apsolījis mūs nest uz savām rokām ejot cauri ciešanām!
Arī Dieva Dēls nāca un cieta kopā ar cilvēci, cieta par mums, lai mēs varētu dzīvot, Viņa dzīve nebija viegla! Viņš aicina sekot sev, lai mēs mantotu mūžīgo dzīvību.
un noslēgt man gribētos ar citātu no
1.Kor.10:12-13 "12 Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. 13 Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest."

 Māc. Roberts Otomers

2018.gada 10.janvāris

Reformācijai 500

Pirms 500 gadiem - 1517.g. 31.oktobrī Vācijā augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pielika 95 tēzes vērstas pret indulgenču (grēka atlaižu) tirdzniecību pie Vitenbergas Pils baznīcas durvīm visu svēto dienas priekšvakarā un ar to aizsākās Reformācija. Bet kas šajā notikumā bija tik īpašs, ka šīs 95 tēzes jau pēc 2-3 nedēļām varēja izlasīt Rīgā? Priekš tā laika, kad nav ne lidmašīnu, ne mašīnu, tas ir fenomenāls ātrums. Šo 95 tēžu pielikšana pie baznīcas durvīm līdz pat šai dienai tiek uzskatīts kā reformācijas iesākums.

Kas tad mudināja Luteru sarakstīt šīs 95 tēzes? Tas bija indulgenču jeb grēku atlaižu tirgošana Romas katoļu baznīcā, kuras izsludināja pāvests 1517. gadā, lai vāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles restaurācijai Romā. Uz Saksijas apgabalu, kur dzīvoja Luters, grēku atlaides tirgot tika nosūtīts pieredzējis atlaidu pārdevējs, slavenais sprediķotājs Jānis Tecels. Grēku atlaides varēja nopirkt gan sev, gan saviem tuviniekiem, dzīviem vai mirušiem. Grēku atlaides ar pāvesta parakstu un zīmogu apzīmēti papīra ruļļi, kurus par naudu varēja iegādāties jebkurš cilvēks, un, kas pēc pāvesta solītā, deva šim cilvēkam pilnīgu grēku piedošanu un brīvbiļeti uz paradīzi, lai arī cik tu lielus grēkus tu būtu sastrādājis. Kā pats Tecels sludināja, ka pat ja tu būtu izvarojis pašu jaunavu Mariju, tev tas tiktu piedots ar šo grēku atlaidi.

Kad Mārtiņš Luters sāka studēt teoloģiju, lai kļūtu par priesteri tā laika Romas katoļu baznīcā, viņš pirmo reizi sāka lasīt Bībeli. Jo vairāk M.Luters lasīja Bībeli, jo vairāk viņš konstatēja cik liels ir kontrasts starp Romas katoļu baznīcu un to Baznīcu, kas ir aprakstīta Bībelē, ko Jēzus Kristus ir dibinājis. Viens no Reformācijas galvenajiem saukļiem bija: Ad fontes tas ir atpakaļ pie avotiem, pie saknēm un pamatiem. Jēzus Kristus bija izveidojis, veidojis un formējis ļoti labu Baznīcu šeit virs zemes, bet gadsimtu gaitā tā bija ļoti deformējusies. No sākuma ir formācija, pēc tam deformācija un tad nāk reformācija, kas ir atgriešanās pie sākotnējās formas.

 

Lutera reformācijas mērķis nebija nošķelties no Romas katoļu Baznīcas vai radīt jaunu ticības novirzienu, bet gan atgriezt to pie Rakstiem un apustuļu skaidrās mācības. Lutera reformācijas moto baznīcā varētu būt: to labo, kas ir, paturam, to slikto, kas laika gaitā ienācis baznīcā, to atmetam. Luters nekad nav gribējis, ka viņa sekotāji sevi sauktu par luterāņiem vai luteriešiem, viņš gribēja, ka viņi sevi sauc par kristiešiem. Luterāņi tic Kristum, bet ciena Luteru par viņa paveikto! Šo apzīmējumu „luterāņi” sākotnēji kā palamu viņiem piedēvēja Romas katoļi, un viņi vēlāk to paturēja un sāka pat ar to lepoties, tā norādot, ka viņi nepieder šai nesakārtotajai Romas katoļu Baznīcai, bet gan ticības atjaunotajai, Luteriskajai Baznīcai. Un arī Latvija pieder pie tām zemēm, kuru Lutera reformācija ir aizsniegusi vienu no pirmajām, jau 1521. gadā un nesusi daudz labu augļu Latvijā caur šiem gadsimtiem.

Pirmā lieta pret ko M.Luters vērsās, bija indulgenču (grēka atlaižu) tirgošana tā laika Romas katoļu baznīcā. Luters, lasot Bībeli, saprata, ka indulgences ir pilnīgi pretrunā ar Bībeles mācību. Ja jau grēku piedošanu var nopirkt par naudu, tad kāpēc cilvēkam būtu vajadzīgs ticēt Dievam, nākt uz baznīcu, izsūdzēt grēkus? M.Luters, pieliekot 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm, gribēja aicināt garīdzniekus un universitātes profesorus uz diskusiju, lai parādītu cik bezdievīga prakse ir indulgenču tirgošana, ka neviens papīrs šeit uz zemes nespēj dāvāt grēku piedošanu, lai kas to arī būtu parakstījis, bet vienīgais kas to var, ir sirds patiesa grēku nožēla.  

Viss sākas ar grēku atlaidām, bet Dievs Luteram caur svētajiem rakstiem atklāja vēl veselu rindu ar lietām, kas baznīcā bija deformējušās un ka tās būtu jāatgriež atpakaļ pie tā, kā Jēzus to veidoja. Viduslaikos pāvesti arvien vairāk un vairāk bija aizņemti ar laicīgām lietām. Viņiem bija sava zeme, sava armija, pastāvīga karošana. Un visas laicīgās rūpes pāvestam un bīskapiem novērsa skatu no garīgām lietām, tāpēc laika gaitā pāvesti bija ieviesuši vairākas bezdievīgas prakses: 1) Piespiedu celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem, kur 11.gs. pāvests Gregors VII ar varu šķīra visas garīdznieku laulības, bet tajā pašā laikā vēlāk Romā tika veidoti speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem. Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā laulības svarīgumu un svētību, norādīdams, ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus laikā bija precēta. Pats Luters arī, rādīdams citiem piemēru, dodas laulībā ar Katrīnu von Boru un šajā laulībā viņiem piedzimst 6 bērni. 2) Dievkalpojumi baznīcās notika tikai latīņu valodā, līdz ar to tas bija saprotams tikai augsti izglītotiem un bagātiem cilvēkiem. Luters sāk turēt dievkalpojumus dzimtajā vācu valodā, un cilvēki lielām masām sāk plūst baznīcu, kur Luters sprediķo, jo beidzot visa tauta var saprast, kas tur notiek. Luters iztulko arī Bībeli vācu valodā, lai padarītu to pieejamāku visai vācu tautai. Arī E.Gliks seko Lutera piemēram un 17.gs. iztulko Bībeli latviešu valodā. Kā Vācijā, tā Latvijā Bībeles tulkojums veido milzīgu valodas, izglītības un kultūras attīstību. 3) Bet vistrakākā lieta bija tā, ka baznīcā netika vairs mācīta Jēzus Kristus mācītā evaņģēlija mācība, ka cilvēki var iemantot grēku piedošanu tikai ticībā uz Jēzu Kristu. Tā vietā baznīcā tiek mācīta pagāniskā mācība, ka debesu valstību var mantot ar labajiem darbiem. Ātri vien gan cilvēks saprot, ka neviens nav pilnīgs un viņam labo darbu ir par maz, un tāpēc gadsimtu laikā labo darbu mācība tiek apaudzēta vēl ar daudz dažādām maldu mācībām: tiek izgudrota purgatorija jeb šķīstītava, gandarīšanas darbi, pāvesta labo darbu krātuve, svēto kults, svēto relikvijas, indulgences un vēl citas lietas, kas pāvestam ienesa krietnu naudas summu, kas pāvestu padarīja vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Luters, lasot Bībeli, mudināja baznīcu atgriezties Jēzus un apustuļa Pāvila mācītās skaidrās evaņģēlija mācības, ka grēku piedošana un mūžīgā dzīvība mantojama nevis ar labiem darbiem, bet gan ticībā uz Jēzu Kristu un Viņa nopelnu pie krusta. Tas pāvestam, protams, nepatika, jo stipri apdraudēja viņa ienākumus. Tāpēc pāvests izslēdza Luteru no baznīcas, pasludināja viņu ārpus likuma un katrs ar viņu varēja darīt, ko vien grib, bet tā arī garo gadu laikā Dievs viņu sargāja, un neviens Luteram nekā fiziski pāri nenodarīja. 4) Vēl Luters laboja nepareizas prakses attiecībā uz mūku ordeņiem, svētbildēm, gavēņiem, baznīcas hierarhiju un īpašumiem. 5) Mudināja uz garīgās un laicīgās varas nodalīšanu. Pār valsti un sabiedrību valda laicīgā vara, pār dvēseli – Dievs.

Visas šīs uzskaitītās lietas šo 500 gadu laikā kopš aizsākās reformācija, ir nesušas savu iespaidu ne tikai uz luterāņu baznīcām, bet arī daudzām citu konfesiju baznīcām visā pasaulē, tai skaitā arī Romas katoļu baznīcu. Reformācija ietekmēja ne tikai baznīcas, bet arī kultūras, izglītības un zinātnes attīstību visā pasaulē. Visu to uzskaitīt, ko mums devusi reformācija būtu ļoti grūti, jo tās ieguvums un devums ir nenovērtējams! Svinēsim reformāciju kopā, dosimies uz baznīcu un pateiksimies Dievam par visu to, ko Viņš mums dāvājis caur reformāciju.

Māc. Roberts Otomers

2017. gada 31.oktobris 

Sauksim lietas īstajos vārdos

Cik traki, ka mūsdienās kādreiz tik labais vārds "draugs" un "draudzene" tiek lietots, lai piesegtu laulības pākāpšanas grēku, maucību vai izvirtību, ka tu nevari vairāk bez paskaidrojumiem uz kādu sieviešu kārtas pārstāvi pateikt tā ir tava draudzene, tur nevar iztikt bez paskaidrojumiem, ka "vienkārši draudzeni" nevis "gultas biedreni" lai neteiktu vēl trakāk. Un tu nevari pateikt arī vārdu draugs uz kādu vīrieša pārstāvi, lai neatrastos kāds, kas nepadomātu tas ir domāts homo virzienā. Kādus gadus 10, 20 atpakaļ tā vēl nebija, ne1 pat nevarēja iedomāties, ka tā būs.  Tas ir traki, ka sākam zaudēt tādus labus vārdus...
Tāpat vēl viens trakums, ir ka "nedzimuša bērna slepkavība" tiek aizstāta ar vārdiem "aborts" vai "iekšējā tīrīšana". Nu jā varētu sacīt, tas tiek darīts, lai mīkstinātu vainu sirdsapziņai, bet to būtību tas nemaina. Vai ta bērns būtu kāds netīrums, ko varētu tik vienkārši izslaucīt no sevis ārā bez kādām sekām vai kāda operācija, kuru varētu pārtraukt, tā realitāte ir taču daudz trakāka...

Māc. Roberts Otomers

 2017.gada septembris

Kā '-ismi' ir padarījuši mūsu dzīvi bezjēdzīgāku

Pirms neilga laika tika publicēts mans iepriekšējais raksts par to, kāpēc mūsdienu jaunieši šodien savās dzīvēs saskaras ar bezjēdzības sajūtu. Kā jau rakstīju, es tam saredzu vairākus iemeslus divos līmeņos: personīgajā un globālajā līmenī. Iepriekšējā rakstā biju pievērsies vairāk personīgajiem iemesliem, bet šajā rakstā gribu dalīties pārdomās par globāliem iemesliem.

Viedoklis. Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām

Es saredzu vismaz 3 "-ismus" pie šiem globālajiem iemesliem, kas kopumā Rietumu sabiedrības cilvēku dzīves ir padarījušas bezjēdzīgākas: evolūcionisms, postmodernisms, liberālisms. Lūk, manas pārdomas par katru no tiem.

Evolūcionisms

Lielu pienesumu šodienas jauniešu bezjēdzības sajūtai ir atnesusi evolūcijas teorija. Līdz 19.gs. vidum, tas ir gandrīz divus gadu tūkstošus, lielākā daļa rietumu sabiedrības cilvēku ticēja un dzīvoja ar tādu pārliecību, ka trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku ar savu jēgu un nozīmi, un ka reiz pēc nāves būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi, kāda tā bijusi. Tas daudziem jo daudziem cilvēkiem sniedza mērķa un jēgas apziņu viņu dzīvei.

Jāpiebilst arī, ka līdz Darvina laikam, 19.gs. vidum, visas zinātniskās teorijas balstījās Bībelē, tā sauktajā kreacionismā (kuras pamatā ir zinātniski uzskati, ka Dievs ir radījis šo pasauli). Arī Darvins savas zinātniskās karjeras sākumā bija pārliecināts, ka Dievs ir pasauli radījis, tikai viņa dzīves laikā viņa domas mainījās. Bet vēl joprojām internetā ir atrodami vārdi no vēstules, ko Darvins ir rakstījis savas dzīves nogalē savam draugam par savu teoriju: "Evolūcijas teorija ir hipotēzes skranda ar daudzām plaisām un caurumiem. Es esmu bieži sev jautājis: vai neesmu savu dzīvi veltījis fantāzijai... esmu gatavs raudāt ar īgnumu par savu aklumu un pieņēmumiem..." Bet, neskatoties uz to, šī teorija tik plaši šodien tiek mācīta mūsdienu skolās.

Evolūcijas teorijas pamatā, kā zināms, ir ideja, ka viss dzīvais ir radies nejaušības pēc, pats no sevis, evolucionējis, attīstījies miljardiem gadu rezultātā. Un, sekojot evolucionistu loģikai, ja jau cilvēks ir radies nejaušības pēc (nevis ir radīts ar kādu mērķi vai nolūku), tad jau viņš var savu dzīvi dzīvot, kā vien vēlas, vai nu gūstot lielus panākumus vai arī "notriecot dzīvi" dažādos veidos, dažādās izklaidēs, baudās vai atkarībās, jo kāda starpība, visi tāpat reiz nomirsim. Kādus citus secinājumus, lai jaunietis šodien izdara, ja šī teorija nospiedošā vairākumā šodien tiek mācīta mūsu skolās?

Lieki piebilst, ka evolūcijas teorija nav zinātniski pierādīts fakts, lielākā daļa no šīs teorijas pieņēmumiem līdz šodienai ir apgāzti! Drīzāk evolūcijas teorija daudziem ir vajadzīga, kā reliģisku uzskatu apkopojums, lai padarītu Dievu neeksistējošu (it kā tas būtu vispār iespējams). Un, lūk, kur tādas evolūcijas ticības izdevīgums: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts un es pats varu būt dievs! Bet reizē tas ir lielākais zaudējums jēgas zaudējums – jo tik daudzi šodien uzdod šo jaut. – kāda tam visam jēga? Protams, pēc evolūcijas teorijas sanāk, ka izdzīvo tikai stiprākais! Bet ko darīt tad, ja tu neesi stiprākais...?

Postmodernisms

Vēl vienu lielu iemeslu mūsdienu bezjēdzības sajūtai ir devusi postmodernisma ideoloģija, kas izveidojās 20.gs. vidū, kad ļoti daudzi cilvēki tik bija smagi vīlušies modernisma ideoloģijas sludinātajā progresā. Līdz kam modernisma sludinātais progress cilvēci bija novedis? Līdz abiem pasaules kariem! Tam sekoja gandrīz visu līdzšinējo vērtību noliegšana un studentu nemieri 20.gs. sešdesmitajos gados. Un radās jauna ideoloģija – postmodernisms.

Postmodernisma pamatdoma ir: absolūtas patiesības nav (ir tikai katram sava, relatīva patiesība; kas ir patiess man, ne uzreiz obligāti ir patiess arī tev). Ja absolūtas patiesības nav, tad es varu darīt, ko vien gribu, un kas tu tāds esi, lai pateiktu man, ka tā drīkst vai nedrīkst, jo mēs visi taču esam vienādi. Ja nav absolūtas patiesības, tad trūkst arī objektīvu kritēriju, pēc kā izvērtēt to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir pareizi vai nepareizi. Jo sacīt, ka kaut kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, nozīmētu, ka ir kāda objektīva patiesība, kāds objektīvs Tiesnesis debesīs, kas to varētu izvērtēt. Bet šādiem absolūtiem kritērijiem vecākiem ir daudz grūtāk mācīt savus bērnus un skolotājiem savus skolēnus.

Lieki piebilst, ka absolūtas patiesības trūkums ir ilūzija, jo postmodernie domātāji, sacīdami "absolūtas patiesības nav", paši ir izteikuši absolūtas patiesības apgalvojumu! Proti, šis teikums apgāž pats sevi – ka vienīgā absolūtā patiesība ir – ka viņas nav! Bet savukārt, ja mēs atveram vaļā Bībeli, mēs pamanīsim, ka absolūtā patiesība vēl joprojām eksistē. Jēzus sacīja saviem mācekļiem toreiz un arī mums šodien: Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. (Jņ.14:6-7) Šie vārdi mums vēl šodien norāda – kur ir patiesība – tā meklējama Jēzus personā, Viņa vārdos un darbos, par ko varam lasīt Bībelē.

Postmodernā domāšana ir ietekmējusi arī skolotāju autoritāti skolās. Šodien postmodernās ideoloģijas skatījumā skolotājs skolā vairāk nav autoritāte, bet gan līdzgaitnieks bērniem, kas palīdz bērniem iet savu attīstības ceļu. Skolēniem šodien ir vairāk tiesību nekā skolotājam, kas ir pilnīgi ačgārni. Skolnieks ir padarīts vienlīdzīgs ar skolotāju. Tas nekas, ka tavā priekšā stāv ekonomikas doktora grādu ieguvis skolotājs/pasniedzējs, bet es esmu izlasījis vienu rakstu wikipedijā un tagad varu ar viņu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.

Liberālisms

No šī "-isma" mēs padomju laikā, pateicība Dievam, tikām pasargāti, kamēr Eiropas attīstītākajās valstīs un ASV tas bija attīstījies un pieaudzis lielā plašumā. Bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī šis "-isms" ir nācis un turpina nākt lēnā, bet masīvā uzbrukumā Latvijas sabiedrībai. Liberālisms, cilvēka sagrozītas mīlestības, brīvības un tolerances vārdā, uzbrūk visiem Dieva baušļiem pēc kārtas.

Stipri vienkāršojot lietas, tas notiek tā: Dieva bauslis saka: tev nebūs slepkavot. Liberālisms saka: aborts nav slepkavība, eitanāzija nav slepkavība. Dieva bauslis saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Liberālisms saka: tu vari nodarboties ar seksu ar ko vien gribi: ar pretējā vai sava dzimuma pārstāvi vai vairākiem, ar bērniem, ar dzīvniekiem utt. (visu riebīgi pat uzskaitīt).

Tālāk Dieva bauslis saka: tev būs savu tēvu un māti godāt. Liberālisms saka: mēs paši gudrāki par vecākiem, vecākiem nav jābūt obligāti tēvam un mātei, tie var būt arī divi tēvi vai divas mātes vai pat divas trans-personas. Dieva bauslis saka: Tev nebūs melot. Liberālisms lieto taktiku: Mērķis attaisno līdzekļus. Dieva bauslis saka: Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Liberālisms saka: mums ir jābūt tolerantiem pret citādi domājošajiem, pret citiem dieviem un citām reliģijām. Un tā mēs varētu turpināt par visiem baušļiem, kas patiesībā ir visas Dieva izveidotās kārtības graušana. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu cilvēks šajā bezvērtību laikmetā jūtās apjucis un apmaldījies.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Roka roku mazgā". Tas pilnībā būtu atbilstīgi arī domājot par šiem trim "-ismiem". Šie trīs "-ismi" šodien bieži iet kopā un cits citu atbalsta, cits citu citē un papildina. Droši vien varētu vēl kādus "-ismus" šeit klāt pievienot, bet šos trīs es saredzu kā galvenos vaininiekus pie mūsdienu bezjēdzības sajūtas.

Ko darīt šajā visā, kā atgūt dzīves jēgu? Gribētu atgādināt jau pagājušajā rakstā noslēgumā izteikto mācītāja Vilhelma Buša izteikto dzīves jēgas definīciju: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Tas dod mūsu dzīvei daudz lielāku piepildījumu un jēgu, kā visi šie "-ismi" kopā salikti. Tikai Dievs var mūsu dzīvēm iedot vislielāko jēgu!

Par sevi es varu sacīt pavisam droši, ja es nepazītu Dievu, mana dzīve būtu daudz bezjēdzīgāka, es būtu sliktāks vīrs savai sievai, sliktāks tēvs saviem bērniem. Bet Dievs caur Bībeli un Baznīcu ir devis man tik daudz gudrības, kas noder ikdienā un arī citus mācot! Varbūt vērts par jaunu pārskatīt savu attieksmi pret tuvāko baznīcu un beidzot sākt to apmeklēt daudz regulārāk, kā vienreiz gadā – ziemassvētkos, kas var palīdzēt mums kļūt par Dieva bērniem un dzīvot daudz piepildītāku dzīvi pašiem par prieku un apkārtējiem par ieguvumu.

Māc. Roberts Otomers

Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2017.gada 7.jūnijs

Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām

Vai esat pamanījuši, ka dažkārt jauniešus var redzēt bezmērķīgi "nositam laiku" un klīstam apkārt bez nekāda nolūka? Šķiet, ka viss, kas viņus interesē, ir mobilie telefoni, izklaides, ballītes un iespēja nopelnīt ātru naudu. Vai es esmu vienīgais, kam liekas, ka kaut vai pirms vienas paaudzes tik traki nebija? Kādi ir iemesli tam, ka šodien daudziem cilvēkiem jācīnās ar bezjēdzību?

Kāds mūsdienu domātājs ir sacījis: "Tas ir šīs paaudzes lāsts, ka mūsdienu cilvēks nezina, kāda ir cilvēka dzīves jēga!" /F. Šefērs./ Pats esmu ar jauniešiem strādājis jau 16 gadus, tāpēc saprotu, ka tas nebūt nav tik vienkāršs jautājums, un tam es saredzu vairākus iespējamus iemeslus 2 līmeņos: personīgajā un globālajā. Šajā rakstā būs atspoguļoti vairāk personīgi iemesli, un par globāliem iemesliem, ja Dievs dos uzrakstīt, pēc laika nākamajā rakstā.

1. Laulības vērtības mazināšanās

Varbūt es kļūdos, bet šķiet pēdējā gadsimta laikā Latvijā laulības vērtība ir stipri samazinājusies. Pirms gadiem 50 mūsu zemē Latvijā reti bija sastopams, kad kāds šķir savu laulību vai dzīvo ārlaulībā. Lielākoties cilvēki dzīvoja laulībā – ar ko apprecējās, ar to arī visu mūžu kopā nodzīvoja. Ārlaulības attiecības un šķiršanās tika sabiedrībā nosodīta!

Vēl pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi viens otru mīloši jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet vienkārši tāpat sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk – mainītu gultas partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši visos laikos, bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā arvien vairāk tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu vidū.

Jautāsiet – kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka mums ir maz labu laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu pārkāpt laulību parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau "mest akmeņus" tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir iemācījušies laulību pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kas paši nav rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis. Bērni daudz vairāk mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt jaunietim šodien nav viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu paraugu!

Ko darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti dzīvo kopā, – kāpēc es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko nu tur vairs vecumā laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot? Padomājiet – kādu piemēru jūs rādat saviem un citu bērniem un jauniešiem? Un ko Dievs par to visu saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai viņš to ņem par sievu." (2. Moz 22:15)

Dosim labu piemēru saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim paši laulību godā, sakārtosim savas attiecības – dosimies laulībā, nedzīvosim ārlaulībā un laulības pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem laulības vērtību ar savu piemēru.

2. Ģimenes vērtības mazināšanās

Gribētos sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā brīdī droši vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs ielūkojamies dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs veltījat savai ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno uzmanību? Kam veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai uzdzīvei? Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei vai tomēr vairāk sev pašam?

Tā vien šķiet, ka materiālas vērtības jau kādu laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir pārņēmušas Rietumu sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā cilvēkus. Dievs radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas, lai tās lietotu. Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā, lai viens otru mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl vairāk nekā cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!

Par nožēlošanu – bērni šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu likties jo bagātāki cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties. Bet patiesībā notiek pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris gadiem "Panorāmā" noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz naudas, "atļautos" daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem vairāk naudas, jo mazāk bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek uzdot daudz nopietnāku jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību – bērnus vai naudu/materiālās vērtības?

Ja es šodien skatos apkārt – kam ir lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs lasām "Bērni ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas laime... Daudzi savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk bērnu. Bērni dod daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda jebkad spēs dot!

3. Darba mīlestības neaudzināšana

Darbs tik daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad, ja jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms kāda laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar tādu pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus, iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?

Kā lai citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki, to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz bezdarbības. Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba augļus.

4. Ticības vērtības mazināšanās

Kā pēdējo gribētos pieminēt vislielāko problēmu, tā ir pamatā visam iepriekš uzskaitītajam – atkrišana no ticības uz trīsvienīgo Dievu. Kā lai iegūst dzīves orientierus, kā audzināt bērnus jēgpilnai dzīvei, ja pašiem sirds nav mieru un prieku atradusi Dievā?

Vēstures gaitā var novērot parādību: jo tauta vairāk pievēršas Dievam, jo lielāku svētību Dievs tai dāvā gan garīgā, gan materiālā sfērā. Savukārt tiklīdz tauta piedzīvo augšupeju, tā sāk attālināties no Dieva, jo materiālos labumus liek augstāk par Dievu un pat Dieva vietā.

Pirmās Latvijas neatkarības laikā iksvētdienas dievkalpojumā bija pilnas baznīcas. Mūsdienās labi, ja uz Ziemassvētkiem solu rindas ir pilnas... Un mēs redzam, ka Dievs bija bagātīgi svētījis mūsu zemi – Latvija tajā laikā bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā, noziedzības līmenis bija ļoti zems, un bezjēdzības un depresijas sajūta cilvēku vidū bija daudz retāka problēma. Bet jo labāk latvietim tai laikā klājās, jo retāk tas sāka apmeklēt baznīcu.

Atmodas laikā varējām redzēt, cik pilnas bija baznīcas un cik daudzu cilvēku lūgšanas pacēlās pie Dieva pēc brīvas Latvijas! Un Dievs deva mums brīvu Latviju! Bet, līdzko materiālie labumi nostājās Dieva vietā, dzīšanās pēc tiem aizņēma vairāk laika un līdz ar to – baznīcu rindas palika tukšākas un daudzi aizmirsa Dievu. Bībelē mēs lasām: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt. 6:24)

Kādreizējais Valles baznīcas mācītājs Vilhelms Bušs savā grāmatā "Jēzus. Mūsu liktenis" raksta, ka cilvēka dzīves jēga ir: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Kad mēs kļūstam Dieva bērni, tad mainās mūsu vērtību skala, un daudzas lietas mēs redzam daudz skaidrāk. Par Dieva bērniem mēs varam kļūt tikai ticot un sekojot Jēzus Kristus mācībai, ko atrodam Bībelē.

Tāpēc atgriezīsimies pie pārbaudītām bibliskām vērtībām. Sāksim ar nopietnu ticību uz trīsvienīgo Dievu, lūgsim Dievam palīdzību, lai spējam paši laulību turēt godā un lai mums būtu gudrība būt labiem vecākiem, kas pie visiem citiem mājas pienākumiem nebaidās mācīt saviem bērniem arī Dieva baušļus: laulības svētumu, vecāku un citu autoritāšu godināšanu, dzīvības svētumu, darba tikumu utt. Tad ieguvums būs ne tikai mūsu ģimenei, bet arī visai mūsu Latvijas tautai.

Māc. Roberts Otomers

Pārbulicēts no Rīgas Apriņķa avīzes un Bauskas dzīves, 2017.gada 20.aprīlis

Pār gadskārtu Jānīts nāca 

Ja latvietim paprasītu, kas ir lielākie latviešu svētki, daudzi atbildētu – Jāņi. Latviešu tautasdziesmā lasām: Pār gads kārtu Jānīts nāca. Jānis – kļuvis tik ļoti savējais, ka kļuvis par populārāko vīriešu vārdu Latvijā.

Bet kas tas ir par Jāni, kas tā tiek daudzināts? Bet ko īsti svin šajos svētkos? Ja latviešiem jautātu, kas tad ir šo svētku pamatā, kas tur tie svinēts? Daudzi varētu stāstīt par dažādām Jāņu tradīcijām – Jāņu siera ēšanu, alus dzeršanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dziesmu dziedāšanu utt. Bet tas īsti līdz galam neatbild uz uzdoto jautājumu. Tās ir dažādas tradīcijas, kas izveidojušās laika gaitā, bet tā vēl nav pati svētku būtība.

20.gs. divdesmitajos gados Ernesta Brastiņa radīta kustība „dievturi” sacītu, ka te būtu svinami vasaras saulgrieži. Ja tas tā būtu, tad tas, kā dievturi uzstāj, būtu jāsvin jau 21./22. jūnijā, kad ir īsākā gada nakts nevis 23./24.jūnijā kā tas ir pierasts, kad kalendārā ir rakstīts, ka vārda dienas svin Jānis.

Vairāk par dievturību varat lasīt citām manā rakstā: Dievturība nav autentiskas latvietības pamatā.

Bet kas tas ir par tādu iedomātu latviešu Jāni? Turklāt latvieši jau nav vienīgie, kas svin Jāņus. Vāciešiem ir Johannes Tag, angļiem – St.John day. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet nespēju atcerēties Latvijas vēsturē kādu Jāni, kas būtu pazīstams visā pasaulē. Jānis ir pazīstams daudz dažādās tautās: angļiem – John, vāciešiem – Johannes, baltkrieviem – Jan, krieviem – Ivan. Turklāt Latvijas teritorijā nemaz nebija tāda vārda Jānis, līdz šieit neienāca kristieši. Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas vārda – Ioannes, kas ir saliktenis no diviem vārdiem ‘Dievs apžēlojies’.

Ļoti ticami, ka šis latviešu tik daudz izdaudzinātais Jānis, ir neviens cits, kā Jānis Kristītājs, par kuru Dieva Dēls Jēzus Kristus Mt.11:11 ir sacījis: „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” Šo domu pastiprina vēl arī tas, ka latviešiem nemaz tāds vārds ‘Jānis’ nav sastopams, pirms kristīgās ticības atnākšanas uz Latviju. Tas ir tik priecīgi, ka arī senie latvieši tik augstu vērtējuši Jāni Kristītāju, ka tik plaši svinēja Jāņu dienu.

Latviešu dainu Jānis ir izskatās pēc aizsūnojoša Jāņa Kristītāja. Bībelē attēlotais Jānis Kristītājs ir vientuļnieks, kas dzīvo tuksnesī, staigā kamieļu drēbēs, pārtiek no siseņu medus un tomēr daudz ļaudis no visurienes nāk klausīties viņa gudrībā, ko viņš sludina. Dainu Jānis pūš tauri un rībina bungas:

Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Jānītim vara taure,

Manim dziesmu vācelīte;

Jānīts pūta vara tauri,

Es dziesmiņu nodziedāju.

Taures pūšana un bungu rībināšana parasti ir pirms kādas nozīmīgas vēsts paziņošanas. Ko Jānis grib pavēstīt? Jānis Kristītājs visiem ziņo un sludina lielu prieku, kas pasaulei ir noticis – par Pestītāja – Glābēja nākšanu, kā to lasām Mk.1:6-7 „Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.”

Jānis ir kā ceļa sagatavotājs augstam viesim, ‘sarkanā tepiķīša izritinātājs’ Jēzus priekšā. Jānis ir līgavaiņa draugs, kas paziņo par Līgavaiņa ierašanos pasaulē. Vai mūs senči dzīvesdraugu noskatot nav ko līdzīgi domājuši? Līgavaiņa drauga uzdevums bija pierunāt līgavaiņa izredzēto meitu nākt pie līgavaiņa par sievu. Kā gan tu tā iesi un pats sevi lielīsi, reklamēsi izredzētajai? Tāpēc līgavainis sūtīja savu uzticamu draugu, kas labi to varētu izdarīt. Bībelē mēs redzam, ka visa kristīgā Baznīca tiek saukta – līgava un Kristus – līgavainis. Šis līgavainis ir nācis, lai visus savus ticīgos vestu uz debesu valstības kāzu mielastu.

Kāda tad bija Jāņa Kristītāja sludinātā galvenā vēsts: atgriezieties no grēkiem, ticiet uz Jēzu Kristu un liecieties ikviens kristīties Viņa vārdā. (Mk.1:4; Jņ.3:30) Kas šo Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni! Tā būtu Jāņu dienu īstā vēsts!

Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.

Mums kristiešiem uz šo nopietnību tauta ir jāmudina uz to, kas Kas Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni un arī Dieva bērni.

Bet nu jau diemžēl kādu labu laiku Latvijā Jāņa Kristītāja diena ir pilnīgi pārvērtusies līdz nepazīšanai. No dienas , kad vajadzētu domāt par atgriešanos no saviem grēkiem, tā ir tapusi par grēkā mešanās dienu.

Pārmērīga alkohola lietošana. Jau no bērnības atceros, kā tieši pirms šīs dienas veikalos tiek iztukšoti visi alus plaukti. Nebūtu jau nekā nosodoša tad, ja ļaudis kulturāli pasēdētu un ar mēra sajūtu iedzertu alu, bet tad ja cilvēks vairs sevi nekontrolē un taisni nevar nostaigāt, un dzērumā sastrādā visādas muļķības, tad jau gan ir problēma.

Papardes zieda meklēšana - Laulība nodalīta no seksa.  Ja jau papardes ziedu meklēt dotos laulāti pāri, tad jau tur nebūtu nekā peļama, bet tā kā uz to tiek mudināti arī visi neprecētie un vēl dažādās izpausmēs, tad saprotams, ka Dievam visi ārlaulības sakari ir skumdina.

Dziesmu dziedāšana pagānu dievībām (dēmoniem) - Laimai, Pērkonam u.c. Visādu ticējumu un māņticību izdziedāšana. Visām šim lietām kristiešiem būtu jābūt svešām un jāturas no tām pa gabalu, jo pirmais bauslis skan: Es esmu Dievs tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Žēl, ka šie svētki laika gaitā tik ļoti paganizējušies. Jāņu svētki ir sagrozīti, bet Jāņa vārds vēljoprojām paliek dzirdams, jo viņš ir izcilākais pravietis.

Tātad kopsavelkot:

•IR SUPER ģimenei sanākt kopā dabā pie ugunskura, cept gaļu un dziedāt dziesmas (tik ne elkdievības un māņticību)  ... un galvenais atcerēties Jāni Kristītāju, kas mudināja atgriezties no grēkiem, ticēt uz Jēzu un likties kristīties Dieva vārdā!

•IR GRĒKS, ja cilvēks piedzeras, ļauj vaļu seksuālai izvirtībai jeb laulības pārkāpšanai un dzied dziesmas, izpilda rituālus pagānu dievībām (dēmoniem) – Laimai, Pērkonam...

Turēsim Jāni Kristītāju īstā godā šajos svētkos, būsim īstie Jāņa bērni, staigāsim viņa pēdās, sekojot viņa sludinātajai vēstij!

Māc. Roberts Otomers

2016.gada 20.jūnijs

Pozitīvais 'nē' sievietēm mācītājām 

“Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, kā nest 25 kg kartupeļus....”

Šā gada 3. un 4. jūnijā notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 27. Sinode. Sinode ir mūsu Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija, kur sapulcējas kopā visi mūsu Baznīcas bīskapi, mācītāji un draudzes priekšnieki. Plašākas sabiedrības uzmanību šī sinode ir piesaistījusi ar lēmumu Baznīcas satversmē nostiprināt to, ka mācītāja amatā var ordinēt tikai vīriešus.
Šī patiešām ir vēsturiska sinode, par kuru noteikti runās un atcerēsies vēl daudzus gadu desmitus visā pasaulē. Kamēr lielākā daļa rietumu luterāņu Baznīcas arvien tālāk un tālāk atkāpjas no Jēzus Kristus mācības, kādu to mēs atrodam Bībelē, tikmēr mūsu Baznīca ir spējusi parādīt savu mugurkaulu un uzticību Jēzum Kristum, par spīti milzīgam spiedienam, ko Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir saņēmusi no citām Eiropas luterāņu Baznīcām un organizācijām.

Bibliskais pamatojums tikai vīriešu ordinācijai starp daudzām citām rakstu vietām, visskaidrāk redzams šajās 2 rakstu vietās:

1.Moz.1:18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."

1.Kor.14:34-37: "34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā.
35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.
36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis?
37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle."

Gandrīz 2000 gadu Kristīgā Baznīca visā pasaulē ir sekojusi šai Kristus pavēlei. Un tikai pēdējos gadu desmitus dažādas luterāņu baznīcas Eiropā un ASV, liberālā teoloģijas ietekmētas, ir atkāpušās no Kristus pavēles un svēto rakstu autoritātes, cilvēku gudrību pacēluši augstāk par Dieva gudrību un sākušas ordinēt arī sievietes. Un tam līdzi ir nākušas smagas sekas: mācītāja amata vērtības dramatiska krišanās šajās baznīcās, morāles vērtību degradācija kā baznīcā tā apkārtējā sabiedrībā, seksuāla visatļautība, viendzimuma pāru svētīšana un laulāšana, cilvēku masveida izstāšanās no baznīcas utt.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku!" Tieši tas notiek ar baznīcām, kas atkāpjas no Dieva pavēlēm vienā lietā, tam seko līdzi vēl daudzas citas. Un jo tālāk, jo trakāk. Un mūsu baznīca nevēlas iet šajā virzienā.

Patlaban gan pasaulē, gan arī Latvijā citas tradicionālas konfesijas – Romas katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti – visi ordinē mācītāja/priestera amatā tikai vīriešus. Tikai liberālie luterāņi, adventisti un kādas jaunās kustībās mācītājas var būt sievietes.

Un tieši šajā kontekstā ir liels prieks, ka absolūti lielākā daļa mūsu luteriskā Baznīca vēl joprojām turas pie tās izveidotāja – Jēzus Kristus – mācības. Bez Jēzus Kristus mācības pamata neviena baznīca nevar pastāvēt. Šajā sinodē, lai nostiprinātu mūsu baznīcas jau pastāvošo ticību un kārtību, sinodes dalībnieki balsoja par Baznīcas satversmes 133.panta grozīšanu, ka mācītāja amatā ordinēti var tikt tikai vīrieši. No 282 sinodes dalībniekiem: PAR balsoja – 201 (77,3 %), PRET balsoja – 59 (22,7 %), ATTURĒJĀS – 22.

Jāatceras, ka sinodes balsotāji ne visi ir teologi, tur ir gan mācītāji, gan draudžu priekšnieki. Iepriekš, pirms vairākiem mēnešiem, mācītāju konferencē, kur mācītāji balsoja par šo jautājuma atbilstību Svētajiem rakstiem, PAR nobalsoja vairāk kā 90 % mācītāju. Tā kā tas nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga privāts viedoklis, kā tas mēdijos pirms tam ir izskanējis, bet gan mūsu baznīcas absolūtā vairākuma viedoklis.

Un, domājot par pretējā viedokļa paudējiem, skumji ir tas, ka tad, kad ir iespēja izteikties un izklāstīt savu viedokli vairākās prāvesta iecirkņa sapulces, arī 2 mācītāju konferencēs par šo tēmu, tad pretējā viedokļa paudēji nemaz īpaši nav uz to gatavojušies, tad viņu balsis diemžēl knapi paceļas, bet pēc tam viņi dodas pie mēdijiem un tur pauž savu viedokli jautājumā, kas ir pēc savas būtības baznīcas iekšēja lieta un apvaino baznīcu, ka par maz ir bijusi iespēja diskusijām. Taču iespējas jau bija, bet tās netika izmantotas. Skumji, ka pretējā viedokļa paudēji nevis runā baznīcas sapulcēs par jautājumu pēc būtības, bet mēdijos uzbrūk arhibīskapa personai, mēģinot viņu nomelnot lietās, ko viņš nemaz nav pelnījis.

Kādiem varētu likties, ka šī Kristus pavēle ir sievieti diskriminējoša, bet tā nav! Šī pavēle ir dota, lai pasargātu sievietes no tādas nastas, kas viņām nav jānes. Šis Kristus aizliegums neattiecas ne uz ko citu, kā tikai to, ka sievietes nedrīkst mācīt draudzes dievkalpojumos, vadīt draudzi, visu pārējo viņas ir aicinātas darīt. Mūsu baznīcā ir ļoti daudz lietu, kur kalpo sievietes: svētdienas skolā, jauniešu darbā, diakonijā, sievu vakaros, korī, pie ērģelēm, draudzes padomēs u.c.

Kā sinodē sacīja virsvaldes sekretārs R. Ganiņš: "Es ļoti mīlu savu sievu, bet, ja jau sieviešu līdztiesība, tādā gadījumā jābūt konsekventiem līdz galam. Piemēram, ja mums uz mājām kāds atved 50 kg kartupeļu, tad 25 kg nesu es, un 25 kg nes sieva. Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, nekā nest 25 kg kartupeļus."

Pēc maniem novērojumiem, katra sieviete ir priecīga, ka viņa var atrast vīrieti, kas par viņu uzņemas atbildību, gādā un rūpējās, un ar ko kopā tiek dalīti prieki un bēdas, kura vadībā doties pa dzīvi. Ir gan sievietes, kas grib uzkundzēties un valdīt par vīriešiem, tā vēlme jau paliek, bet tas nekad nedara sievieti patiesi laimīgu. Tāda ir Dieva iecerētā kārtība uz zemes! Kas pēc tās dzīvo, tie var kļūt patiesi laimīgi...

Māc. Roberts Otomers

Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 8.jūnijs

Par Stambulas konvenciju

 

 Īsas pārdomas par Stambulas konvenciju. Manu uzmanību šai konvencijā piesaistīja 4.3. pants: "Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte), rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss."

Ko nozīmē "sociālais dzimums (dzimte)"? Dzimte ir tulkojums no vārda "gender". Tā ir jaunā ideoloģija, kas nāk no Eiropas. Šī ideoloģija saka, ka cilvēks var izvēlēties, kas viņš ir – vīrietis, sieviete, transpersona utt.

Kādas konsekvences var būt potenciālas sekas šai ideoloģijai? Piem., cilvēks, kas bioloģiski ir vīrietis un izskatās, kā vīrietis, var ieiet sieviešu tualetē vai arī sieviešu ģērbtuvē baseinā, jo viņš jūtās, kā sieviete. Un Stambulas konvekcija viņu ar likuma spēku aizsargā, ja kāda sieviete gribētu viņu izdzīt no turienes laukā – tā taču ir vardarbība pret šo cilvēku. Tādi precedenti Eiropā ir bijuši. Vai mēs to Latvijā arī gribam?

Ko nozīmē dzimumorientācija? – heteroseksuāļi, homoseksuāļi, biseksuāli, transseksuāļi, interseksuāļi utt. Katrs jau tur var palikt apakšā savu izpratni.

Es piekrītu, ka vajag cīnīties pret vardarbību, bet šādā redakcijā Stambulas konvencija ar vienu roku cīnās pret vardarbību, bet ar otru veicinām seksuālu visatļautību un gender ideoloģijas akceptēšanu Latvijā.

Tas ir tik velnišķs gājiens. Šīs konvencijas autori cēla aizsega vārdā – cīņā pret vardarbību pret sievietēm – grib uzspiest savu dzimumideoloģiju visiem Eiropas iedzīvotājiem. Kāda gan dzimumorientācijai un dzimtei ir saistība vardarbību pret sievietēm...? Skaidrs ir, ka vienu pašu dzimumideoloģijas tēmu nevar "izbīdīt" cauri, tas vienmēr ir jādara kaut kā cita aizsegā.

Ko gan dos mums šīs konvencijas parakstīšana? Mums jau tāpat ir daudz labu likumu, kas aizsargā sievietes pret vardarbību, mums tikai pie tiem jāturas. Bet šī konvencija neko būtiski jaunu cīņā ar vardarbību pret sievietēm neienesīs, bet tikai dos lielāku zaļo gaismu seksuālai izlaidībai un gender ideoloģijai.

Māc. Roberts Otomers

Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 21.maijs

Pārdomas par Eitanāziju

Nesen sabiedrību satricināja ar rīkles vēzi slimā Viestura Bundžas vēlme izbeigt savu dzīvi ar eitanāziju. Šis jautājums raisījis diskusiju sabiedrībā, un arī manī tas ir raisījis pārdomas, ar kurām vēlējos padalīties.
Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt...? /Ec.33:11/

Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam atņemt sev dzīvību?

Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt kādas sliktas un nevēlamas lietas ar "mazāk sāpīgiem" vārdiem, piemēram, kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar "apvienošanu" vai "konsolidēšanu", nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar "mākslīgais aborts" vai "iekšējā tīrīšana", laulības pārkāpšanu aizstāt ar "dzīvošanu kopā" u.tml.

Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi, tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks...

Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums... BET mēs taču zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas... Mums katram ir nemirstīga dvēsele, kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – "Attaisnots!" un dodies uz debesu valstību; otrais – "Vainīgs!" un dodies uz elli! Un noteikti nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis slepkavības) grēka nastu.

Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli "Tev nebūs slepkavot". Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā jāatbild.

Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja, neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz būs Dieva priekšā jāatbild?

Visbiežāk eitanāzija tiek attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.

Kā lasām raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām, viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus...

Tieši ciešanās lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.

Ja mēs mūsu mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks – mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties – atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā... Kāpēc vajag vēl vienu grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?

Atļaujot eitanāziju, pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju noklusēta pienākuma pēc... To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem, kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).

Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!

P.S. Dažas domas no paliatīviem ārstiem:
- eitanāzija sāpju dēļ nav nepieciešama, jo šodien ir tādas zāles, ka visas sāpes var noņemt.
- eitanāzija cita iemeslu dēļ taču ir pašnāvība, baušļa "tev nebūs slepkavot" pārkāpums
- bieži ir kad tuvinieki spiež uz eitanāziju naudas vai īpašuma dēļ
- Viesturs Bundža vāca naudu eitanāzijai nezinādams, ka ir zāles, kas var noņemt sāpes, tas bija izmisuma solis, bet tad, kad viņam ar zālēm sāpes noņēma - viņš teica, ka tā var dzīvot un strādāt
- kad mūsu tuviniekiem klājas grūti, mēs taču nedomājam, kā viņu nogalināt, bet kā viņam palīdzēt.

Māc. Roberts Otomers

Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 29.aprīlis

Evaņģēlijs (labā vēsts) homoseksuāļiem

Viena labi pazīstama sieviete no ASV man stāstīja kādu gadījumu: Kad viņas draudzē ASV tika nolasīta šī rakstu vieta pirms sprediķa: "9 Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? 10 Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne prieka zēni, ne homoseksuāļi, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. 11 Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā." (1.Kor.6:9-11)

Kāds homoseksuāls vīrietis baznīcā bija uzlecis kājās uz sola un skaļā balsī mācītājām vaicāja: Vai jūs teicāt, BIJA, BIJA? Vai tas nozīmē, ka es tāds varu arī tālāk nebūt? - JĀ, VAR!!

Jā tieši to šī raktu vieta apgalvo. Ka neviens par homoseksuāli nepiedzimst, tā ir nomaldījusies izvēle kā raksta apustulis Pāvils "Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos." (Rom.1:27), kas pieņemta dzīves laikā, no kuras var atgriezties, to nožēlot un piedzīvot dvēseles dziedināšanu kā pie jebkura cita grēka.
Dievs te saka, ka homoseksuāli līdzīgi kā kādi citos grēkos iestiguši un nenožēlojuši cilvēki debesu valstību neiemantos. Bet pats labākais ir 11 pantā, kur mēs redzam, ka Dievs saka, ka daži no jums tādi bija, bet ir atpestīti, glābti no tā caur ticību uz Jēzu Kristu, proti, ka Korintas draudzē tie bija labi zināmi gadījumi, kad kādi cilvēki, kas bijuši nomaldījušies homoseksuālismā atgriežas pie dabiskās dzimumdzīves.

Un tāpēc arī kristīgā Baznīca visos laikos ir uzskatījusi, ka vislabākā palīdzība šiem cilvēkiem ir nevis atzīties šajā grēkā un iznākt "gaismā" (jo pēc tam jau diži labāk tāpat nepaliek pēc novērojumiem no malas), bet gan ieraudzīt, cik tā ir maldīga izvēle, kuru var nožēlot un lūgt pēc Dieva palīdzības, lai Viņš atgriež no neķītrās iekāres. un tādi gadījumi ir diezgan daudz. Redzamākais no tādiem bija, kad kādus 10 gadus atpakaļ ASV geju organizācijas vadītājs aprecējās ar lesbiešu organizācijas vadītāju, nākot pie kristīgās ticības un saceļot milzīgu skandālu homoseksuāļu starpā ASV un Latvijā par to varēja lasīt laikrakstā "Rītdiena".

Māc. Roberts Otomers

2016.gada 20.aprīlis

Kas ir mājapmeklējums? Diakonijas sirds

Iz manas mammas, Gaiļezera slimnīcas kapelānes, diakonijas darbinieces Ritas Otomeres pieredzes:

Pirms pieciem gadiem man iedeva zaļu žurnāliņu, kurā bija draudzes locekļu vārdi un uzvārdi, dzimšanas datumi un adreses. Tā es sāku mājapmeklējumus. Es nepazinu nevienu no šiem draudzes locekļiem…
Kas ir mājapmeklējumi? Tos bieži nepamana. Tas nav uzkāpt uz skatuves, nolasīt referātu un saņemt aplausus. Bieži tā ir cilvēka pēdējā saikne ar Baznīcu. Un tomēr mājapmeklējumi ir un paliek diakonijas sirds. Man bieži teikuši – diakons nav sociālais darbinieks. Tev nav jādara sociālā darbinieka pienākumi. Diakonijas uzdevums ir draudzes locekļu garīgā aprūpe. Bet vai dzīvē ir viegli novilkt robežas?
Tu ej ar drebošu sirdi pie nepazīstamiem draudzes locekļiem. Sarunas prasa nedalītu uzmanību, tu mēģini saklausīt sarunas sarkano pavedienu. Sarunām ir jēga, ja tās ir jūtu līmenī. Tev ir jāatrod ceļš uz katra cilvēka sirdi… Vēlāk jau viņi tevi gaida. Tad jau viņi priecājas par tavu apmeklējumu un telefona zvanu. Tu to sajūti ar sirdi…
Kas ir diakonija? Mēģināšu atbildēt.
Diakonija – kopējas lūgšanas un Dieva vārda pārrunāšana un lasīšana. Mācītājs, kurš mājās vai slimnīcā izsniedz Svēto Vakarēdienu, draudzes locekļiem, kuri ir vecuma vai slimības nespēkā. Tā ir kopīga diakona un mācītāja kalpošana.
Diakonija – tas ir prieks cilvēku acīs, kad viņi netiek aizmirsti nozīmīgā dzīves jubilejā. Viņi smaida ar acīm, viņu prieks ir neviltots, jo viņi ir bagāti Dievā. Viņi ir Dieva bērni. Mājapmeklējumos tu iemācies klausīties cilvēku stāstos par koncentrācijas nometnēs izciestajām šausmām, par noasiņošanu astoņpadsmit gadu vecumā kaujas laukā, un bērnības atmiņās – par vectēvu mācītāju, skaisto, ceriņos iegrimušo Vecmīlgrāvi, Dombrovska ieguldījumu Vecmīlgrāvja vēsturē. Nepieciešamas jēgpilnas, siltas sarunas.
Diakonija – tā ir psihiatriskā slimnīca ar durvīm bez kliņķiem, cilvēku ārprātīgie kliedzieni, desmit cilvēku vienā drūmā palātā. Tā ir Gaiļezera slimnīcas reanimācija, kur draudzes loceklei ir pieslēgti neskaitāmi vadiņi un uzlikta skābekļa maska. Viņas seja ir norasojusi, trūkst elpas. Viņas acis jautā – vai tas ir viss? Mēs kopā lūdzam Tēvreizi… Otrā dienā viņa tiek pārvesta uz parasto slimnīcas palātu. Ir uzlabojusies viņas veselība.
Diakonija – sieviete, kurai vilciens ir nobraucis kājas, cilvēki ratiņkrēslos, guļoša jauna sieviete ar izkaisīto sklerozi, sievietes vaimanas, ka viņas dēls mirst ar vēzi, pamperi un Alcheimera slimība, kas pamazām saēd cilvēka smadzenes.
Tā ir diakonija. Tā ir savas bezspēcības apzināšanās, kad tevi lūdz atnākt draudzes loceklis, kuram mirst mamma.
Diakonija – tā ir pilna istaba un gaitenis dzīvoklī ar Ziemsvētku pakām. Ledusskapis, kas neiztur slodzi, salūst, viss pludo. Tu saslimsti. Tu zvani cilvēkiem, ka šīs pakas iznēsās tavs vīrs. Un tad viņš nes pakas, un cilvēki viņam dod ābolus, dzērvenes, medu un ievārījumu ar vēlējumiem man ātrāk atveseļoties.
Diakonija – zvans no sievietes, ka pie viņas šodien nav atnācis kopējs un atnesis maizi. Tu nes maizi un atpakalceļā salauz kāju divās vietās, un esi trīs mēnešus izsista no ikdienas ritma. Operācija, skrūvju un šuvju izņemšana. Un tad kāda apbrīnojama draudzes sieviete katru otro dienu tev nes siltas pusdienas, brauc uz tirgu un pērk zivis, jo tev taču tās vajag, lai sadzītu kāja. Pateicos tiem draudzes locekļiem, kuri mani apciemoja šajā laikā. Sarunas ar viņiem stiprināja mani. Bija tāda kā saikne un vienotības izjūta ar draudzi. Arī tā ir diakonija.
Mans kalpošanas termiņš drīz beigsies, bet šie cilvēki paliks manā sirdī. Daudzi ir aizgājuši mūžībā, bet vēl joprojām mīt manā sirdī. Kāds vīrietis rakstīja dzeju, un, kad mēs gājām pastā nomaksāt viņa rēķinus, viņš katrreiz pasta darbiniecēm veltīja kādu savu dzejolīti. Viņas ļoti par to priecājās. Viņš ir jau mūžībā. Man ir saglabājies dzejolis, ko viņš veltīja man.
Vai ir bijis viegli vai grūti? Tam nav nozīmes. Esmu sajutusi ļoti daudz beznosacījuma mīlestības no šiem cilvēkiem, kuri sava nespēka dēļ ir palikuši “aiz baznīcas durvīm”. Viņi ir stiprinājuši manu ticību, esmu mācījusies no viņiem piedot un atkal uzticēties cilvēkiem, esmu mācījusies no viņiem, kā tikt pāri kritikai un nenēsāt rūgtumu sirdī.
Katrā ziņā es noteikti esmu un palikšu tikai ieguvēja no tā, ka pirms pieciem gadiem man rokās ielika zaļu žurnāliņu, ar cilvēku datiem, kuri man neizteica pilnīgi neko. Katrs cilvēks man bija kā balta lapa… Dievs vienmēr bija klātesošs mājapmeklējumā, Viņš mani sargāja un vadīja. Varbūt man neizdevās rakstā izteikt visu mīlestību, ko jūtu pret katru no draudzes locekļiem, kurus satiku mājapmeklējumos. Dieva klātbūtnes apzināšanās lai dod spēku un palīdz viņiem dzīves ceļā!

Rita Otomere, Rīgas Gaiļezera slimnīcas kapelāne

Pārpublicēts no Laikraksta "Svētdienas rīts", 2016.gada 15.aprīlis

Lieldienu sveiciens

  

1.Kor.1:21 Muļķīgā sludināšana

21 Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu.

Tuvojās Lieldienas! Es atceros, ka man, kā mazam bērnam, šie svētki likās nedaudz jocīgi – zaķis dēj olas, pēc tam tās olas vēl jākrāso un ko darīt ja tev olas tā nemaz tā negaršo? Es nevarēju saprast – kāpēc tie ir tik lieli svētki un vēl par godu olām? Ir dzirdēts pat apzīmējums – oliņsvētki. Tāpat vēl es nekādi nevarēju saprast – kāpēc šajos svētkos ir tik daudz dažādu svētku dienu nosaukumu – Zaļā Ceturtdiena, Lielā Piektdiena, Klusā Sestdiena un Lieldienas? Un kāds šiem visiem svētku dienu nosaukumiem sakars ar olām?
Tikai vēlāk, kad jaunības gados sāku iet uz baznīcu, man beidzot viss tapa skaidrs. Es sapratu, ka Lieldienu svētku izcelsmei nav nekāda sakara ar olām (tās tikai vēlāk parādījušās un pārņēmušas svētku patieso būtību). Izrādījās, ka šo svētku būtība ir saistīta ar kādu ļoti īpašu vīru, kas dzīvojis šeit uz zemes pirms nepilniem 2000 gadiem – vārdā Jēzus Kristus. Un beidzot man tapa skaidri arī svētku dienu nosaukumi:
Zaļā Ceturtdiena – diena, ka Jēzus pirmo reizi svinēja Svēto Vakarēdienu.
Lielā Piektdiena – ar ko šī diena tik liela? – šajā dienā Jēzus Kristus tika piesists pie krusta staba un nomira par visas cilvēces grēkiem – arī maniem un taviem!
Klusā Sestdiena – kāpēc šī diena ir klusa? – tā ir diena, kurā Jēzus gulēja kapā.
Lieldienas – ar ko šī diena tik liela? – šai dienā notiek lielākais brīnums pasaules vēsturē – Jēzus Kristus augšāmceļas no mirušajiem un parādās vairāk kā 500 aculieciniekiem.
Šis Jēzus Kristus bija tik ievērojams vīrs, ka mēs vēl šobaltdien gadus skaitam pēc Viņa piedzimšanas – mēs dzīvojam 2016.gadā pēc Viņa piedzimšanas. Nav jau neviena cita ievērojama notikuma ap to laiku, kāpēc mums gadi būtu jāskaita, sākot no tā laika. Jūdi vēl joprojām gadus skaita savā kalendārā pēc pasaules radīšanas, bet rietumu pasaule pēc Jēzus. Kopš aptuveni 33.g., kad Jēzus nomira un augšāmcēlās no mirušajiem, jau pagājuši nepilni 2000 gadi un jau ilgi Lieldienas tiek svinētas visā plašajā pasaulē!
Un tur patiešām ir ko svinēt! Dievs redzēja, ka cilvēks pats nav spējīgs nodzīvot perfektu dzīvi, lai ar savu perfekto dzīvi iemantotu debesu valstību. Katram cilvēkam ir sava grēka nasta, kuru mēs gribētu, lai neviens nekad neuzzinātu, neatklātu! Bet tās sliktās ziņas ir, ka no Dieva to nenoslēpsi un Viņš jau to zina. Šī grēka nasta ir mūsu lielākais šķērslis, lai iemantotu debesu valstību. Dievs to redzēja, ka nav neviena cilvēka, ne viena paša, kas spētu debesu valstību iemantot pats ar saviem spēkiem un tāpēc sūtīja pasaulē savu vienīgo Dēlu, lai samaksātu izpirkuma maksu par mums visiem! Un tā pie krusta notiek lielākā apmaiņa pasaules vēsturē – Kristus uzņem uz sevis visus cilvēces grēkus un pretī dāvā mūžīgo dzīvību un debesu valstību! Un tas patiešām ir svinēšanas un priecāšanās vērts! Tikai tie, kas savā dzīvē ticēs un paļausies uz Jēzu Kristu varēs iemantot debesu valstību, pārējiem būs jādodas uz elli! Ja Jēzus nebūtu nācis šai pasaulē, neviens cilvēks debesu valstību nevarētu mantot!
Tāpēc dosimies arī šajā nedēļā uz tuvāko baznīcu, lai izdzīvotu kopā šos svētku notikumus un priecātos kopā par Kristus paveikto mūsu labā!

Māc. Roberts Otomers

Pārpublicēts no Rīgas Apriņķa avīzes, 2016.gada 26.marts

Dievkalpojums - Dievs kalpo jums

Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka uz baznīcas dievkalpojumu skatās tā, ka mums tur būtu jāiet kalpot Dievam, ka atnākot uz dievkalpojumu mēs kaut ko dodam Dievam. Visas nedēļas garumā mēs strādājam darba devējam, mēs atvēlam laiku saviem bērniem un tad vēl baznīca tagad no mums sagaida, ka ziedosim laiku arī Dievam. Bet īstenība, ja mēs tā pasakatāmies, ar ko tad diži tā cilvēks kalpo Dievam dievaklpojumā?... Vai tik viss nav otrādāk? ... Mums latviešu valodā ir brīnišķīgs vārds:
Dievkalpojums - Dievs kalpo jums
Šis vārds jau mums pasaka daudz ko priekšā, ka nevis mēs cilvēki nākam, lai kalpotu Dievam, bet patiesībā ir otrādāk, ka dievkalpojums ir vienīgā vieta, kur varam pirmām kārtām nākt kā saņēmēji, jo dievkalpojums ir vieta, kur Dievs nāk kalpot mums. Un ja mēs paskatāmies uz galvenajām dievkalpojuma sastāvdaļām, kam tās ir domātas - Dievam vai mums?:
•Grēku piedošana – Dievam to vajag? – nē, mums
•Sprediķis – Dievam to vajag? – nē, mums, lai iepazītu Dievu & nonāktu debesīs
•Lūgšana – Dievam to vajag? – nē, mums, jo mēs lūdzam, lai Dievs atbild mūsu vajadzībām
•Sv. Vakarēdiens – atkal Dieva dāvana mums
•Ticības apl., dziesmas – mūsu slava, pateicība Dievam
Dziesmā, ko Luters uzrakstīja ar mērķi mācīt 10 baušļus, baznīca dziedāja: "Tev svēto dienu svētīt būs, Lai miers pār tavu namu plūst, nekādu darbu nestrādāt, Lai Dievs var tavā sirdī nākt.. Lai slavēts Dievs!"
Luters raksturoja dievkalpojumu kā cilvēku, kas nāk ar tukšu maisu. Paša dievkalpojuma iesākumā tiek piesaukt Trīsvienīgais Dievs. Šis vārds ir kā žēlastība un piedošana, kas tiek ielikts mūsu tukšajā maisā. Tad mēs nožēlojam grēkus - "Mīļais Dievs, mans maiss ir tukšs" un Jēzus Kristus piedod mums mūsu grēkus, dzirdot to caur mācītāja muti un roku uzlikšanu. Un atkal tas ir manā maisā. Svēto rakstu lasījumos Dievs dāvā vēl vairāk žēlastības un žēlsirdības. Sprediķis ir pilns ar evaņģēliju, kas ir Dieva spēks ikvienam, kas tic. Jau klausoties to vien, tas piepilda mūsu maisu. Tiek pasniegts vakarēdiens, Jēzus miesa un asinis, un atkal tas ir mūsu maisā.
Nenoliedzami, ka dievkalpojumā mēs pateicamies par Dieva dāvanām. Mēs slavējam Viņu un apliecinām, ka Viņš ir šīs pasaules Kungs un arī mūsu Kungs. Taču galvenais ir, ka Viņš ir piepildījis mūsu maisus ar piedošanu, mieru, mīlestību un žēlsirdību.
Mēs aizejam prom no dievkalpojuma ar maisu pār plecu un drīz atrodam pelitojumu tam, ko Kungs ir devis. Mūsu dzīvesbiedrs grēko pret mums, un mēs grēkojam pret viņu. Ko mēs darām? Mēs atveram savu maisu: "Redzi te ir maiss pilns ar žēlastību, mīlestību un piedošanu. Paņem no tā arī sev." Mūsu bērni grēko pret mums, mūsu kolēģi mūs sarūgtina, mūsu tuvākie mūs iedzen stūrī. Mēs atbildam: "Lūk man ir pilns maiss ar piedošanu. Ņemiet, tā pieder jums." Mēs sastopam cilvēku trūkumā un nespējam viņam paiet garām: "Draugs, esmu saņēmis no Kunga žēlastību. Lūdzu saņem žēlsirdību un mīlestību arī no manis."
Katrā svētdienā Kungs mūs atkal aicina Savā mīlestības klātbūtnē un pie sava apsolījuma Vārda (Bībeles), lai atkal uzpildītu mūsu maisu un sūtītu atpakaļ pasaulē.
/M.Herisons - Kristu apžēlojies/

Māc. Roberts Otomers

2016.gada 1.marts

Ziemassvētki = Kristus piedzimšanas svētki

 Ja ziemassvētki būtu par ziemu, tad mums būtu liels pamats noskumt, jo ziemas pagaidām vēl nav. Ja mēs svinētu ziemai svētkus, tad jau tie būtu jāsvin tai dienā, kad uzsnieg pirmais sniegs, bet mēs šos svētkus svinam katru gadu 1 un tai pašā datumā. Tā nu ir sanācis, ka Jēzus Kristus ir piedzimis ziemā, tad šajā dienā arī svinam pestītāja dzimšanas dienu. Citās tautās šie svētki veiksmīgāk nosaukti, krieviski - Rožģestvo Hristovo = no vārda piedzimšana, Kristus ir piedzimis, angliski - Christmas - no Kristus nākšanas šai pasaulē. Lai jūsu sirdis ielīksmojas,mums pestītājs, grēku izpircējs un piedevējs ir dzimis Bētlemē, Dāvida pilsētā. Svētīgus Kristus piedzimšanas svētkus!

Māc. Roberts Otomers

2015. gada 25.decembris